Lennarta Meri un ap viņu pulcējušos jauno cilvēku vīzija, lai Igaunija kļūtu par pēc iespējas rietumnieciskāku, demokrātisku un liberālu valsti, NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti, sākumā nemaz nebija tik pašsaprotama, kā tas tagad varbūt izskatās. Alternatīvu bija gana. Tas, ka vispār varam apelēt pie kopējām demokrātijas vērtībām, ka instinktīvi un sirds dziļumos jūtam un pazīstam no apgaismības laikmeta nākušās primārās vērtības — vārda, pulcēšanās un izteiksmes brīvību, tiesiskas valsts un taisnības pārākumu, cilvēktiesības —, ir drīzāk izņēmums un brīnums, nevis vispārzināma nenovēršamība. Pietiek vien pavērties apkārt, lai par to pārliecinātos.Mēs jau varētu izvēlēties starp netveramu daudzumu alternatīvu. Piemēram, būt neitrālai, "pragmatiskai" mazai valstij, kā to vienmēr vēlējušās zināmas uzņēmēju aprindas, un kas kulminē labākajā gadījumā ar pusneatkarību un nordstrīmismu, bet sliktākajā gadījumā ar "viss pārdošanai" valsts filosofiju. Jeb ar valsti, kas ir radīta nevis savu pilsoņu aizsargāšanai un uzplaukumam, bet kalpo par naudas pelnīšanas līdzekli daļai cilvēku.Vai arī pārvērsties par ksenofobisku, nacionālistisku un tādēļ izolētu, autarķisku, pusautoritāru valsti, kur nozīme ir varai, tās iegūšanai, saglabāšanai kopā ar no tā izrietošiem ekonomiskiem labumiem, kā tas jau ir noticis lielā daļā postpadomju pasaules. Vai vienkārši kļūt par korumpētu postkomunisma valsti, kur nozīme ir maksāšanai, nevis tiesībām un likumam.Nav nekāds brīnums, ka Igaunijas realitātē, kā arī vēlmju dziļākajos slāņos, var just visus trīs augstākminētos strāvojumus. Pirmskara Igaunijas Republikā jeb versijā I.R 1.0 tādu arī bija gana. Drīzāk ir brīnums, ka kopš valsts atjaunošanas jeb versijas I.R 2.0 sākumgadiem spējām tos pašus strāvojumus apslāpēt, ierobežot un atvirzīt malā.Ja aplūkojam no komunisma atbrīvojušos valstu pieredzi, jāatzīst, ka liberālu, atvērtu, tiesiskas valsts pamatprincipos balstītu, cilvēku un pilsoņu tiesību ievērojošo demokrātiju skaits nav īpaši liels. Kad pirms gadiem divdesmit lasīju Fransisa Fukujamas darbu Vēstures gals? un nosūtīju to igauņu žurnālam Looming ar domu, ka par to jāzina arī lasītājiem Igaunijā, attiecībā uz demokrātijas hēgelisku nenovēršamu uzvaras gājienu valdīja vispārējs optimisms. Šodien, vērojot naftas valstīs valdošo kapitālistiska autoritārisma pieaugumu un korumpēto režīmu elites varas saglabāšanas mehānismu kā pilnībā dzīvotspējīgu demokrātijas alternatīvu, mans un daudzu citu tā laika optimisms liekas stipri vieglprātīgs.Taču alternatīvu panākumi un plaša izplatība liecina, ka atjaunotās Igaunijas sākumgados izdarītās izvēles bija pareizas, vismaz no igauņu tautas viedokļa raugoties. Lai gan tās nebija pašas par sevi saprotamas.
II Igaunijas ārpolitikas saknes
Valsts ārpolitikai neizbēgt no savām tradīcijām pat viskardinālāko pārmaiņu rezultātā. ASV jau vairāk nekā divsimt gadu par savas diplomātijas, kā arī dalības karos vienu no stūrakmeņiem uzskatījusi liberālas demokrātijas vairošanu un aizsardzību. Ar to ir pamatota gan rīcība Irākā, gan dalība Otrā pasaules kara frontēs, gan NATO paplašināšana, gan arī pirms 90 gadiem prezidenta Vudro Vilsona ieviestais tautu pašnoteikšanās tiesību jēdziens.
Krievija savukārt šodien neslēpj savu cieņu pret Padomju Savienību, bet par Krievijas ārpolitikas tēvu uzskata cara laiku valsts kancleru Hāpsalu (tagadējās Igaunijas teritorijā — red.) dzimušo kņazu Aleksandru Gorčakovu (1798—1883). Tradīcijas ir sīkstas. Krievijas rīcība pēdējā laikā starptautiskajā arēnā tiek uzskatīta par atgriešanos pie saviem XIX gadsimta pamatiem. Prezidenta Borisa Jeļcina mēģinājumus tuvināt Krievijas ārpolitiku rietumnieciskākam modelim šodien Maskavā uzskata par pazemošanu, vājuma brīdī uzspiestu izņēmumu.
Kā nesen rakstīja Edvards Lutvaks: "Milzu izmaiņa Krievijā neizbēgami nāk no tās regresijas savas vēsturiskās impērijas, kas pastāvēja caru laikos un ko atdzīvināja Staļins, virzienā. Tas balstās vārdos neizteiktā darījumā — krievi akceptē autoritāru varu un pilsoņu brīvību neesamību, pretī saņemot imperiālu lomu pasaulē, kas sākas "tuvajās ārzemēs"".
Tas nenozīmē, ka valsts ārpolitikas tradīcijas nevarētu laika gaitā mainīties. Kataklizmas mēroga satricinājumi un pārmaiņas valsts dzīvē, pirmām kārtām zaudēti kari un okupācijas, nav atstājuši savu nospiedumu tikai Igaunijā un citās Baltijas valstīs.
Zviedrijas neitralitātes politika ir teju divus gadsimtus veca. Tā balstās 1812.gada lēmumā, kad Zviedrija parakstīja vienošanos ar Krieviju, — Zviedrija atdod savu provinci Somiju Krievijai, bet par atbildi Krievija piespiež Dāniju atdot Zviedrijai Norvēģiju. Šim līgumam sekojošais karš, kurā Zviedrija cīnījās Krievijas pusē pret Napoleonu un tā sabiedroto Dāniju, bija pēdējā reize, kad Zviedrija piedalījās bruņotā konfliktā citā statusā nekā miera uzturētāja. Zviedrija vienkārši vairs nepiedalījās Eiropas kontinentā notiekošajos karos.
No šejienes arī Zviedrijas pretestība dalībai NATO. Ir ārkārtīgi grūti mainīt divus gadu simtus senu nostāju ārpolitikā. Tā pati tradīcija ir Zviedrijai devusi iespēju ārpolitikā saglabāt augstu morālu stāju, kas izpaudās gan pretestībā ASV karam Vjetnamā, gan patvēruma došanā no Čīles un Grieķijas autoritārajiem režīmiem bēgošajiem politiķiem, gan arī Karla Bilta principiālajā lomā Krievijas armijas izvešanā no Baltijas valstīm 1992.—1994.gadā, nemaz nerunājot par viņa nostāju Gruzijas un Krievijas karā. Tātad, īsi sakot, Zviedrijas neitralitāte balstās uz stingra vēsturiska un morāla pamata.
Taču Somijas pretestība dalībai NATO nāk no vēlākas ārpolitiskās tradīcijas. Tā radās no Ziemas un Turpinājuma kariem un to nestās pieredzes — teritorijas zaudēšanas, reparācijām, sava prezidenta un valdības locekļu tiesāšanas un nemitīgi atkārtotās frāzes, ka "Somija palika viena". Tā Somija kļuva par "pragmatisku" ārpus blokiem esošas politikas attīstītāju, šai tradīcijai turpinoties vēl šodien un bieži apgrūtinot atbalstu vērtībās balstītai ārpolitikai. Zviedrijas, tā Somijas attieksme pret NATO pierāda, ka vienāda politiska nostāja diemžēl bieži vien var būt atšķirīgu iemeslu un tradīciju radīta.
Kādas tad ir Igaunijas ārpolitikas saknes? Kopumā par tādām tomēr tiek uzskatīta padošanās bez pretošanās un valsts juridiskā pēctecība. Bet vai tās ir saknes? Es pats to neuzskatu par mūsu ārpolitikas pamatu, lai gan pēctecība neapstrīdami ir I.R 2.0 radīšanas pamats.
Daudz būtiskāks ir līdz šim nostiprinājies skaidrs uzskats, ka demokrātijas trūkums Igaunijā 1934.—1940.gadā nesa līdzi bīstamu izolāciju. Agresijas dēļ cietušajai Somijai daudz vairāk juta līdzi nekā Baltijas valstīm, jo Somiju uzskatīja par demokrātisku valsti, bet Igaunijas, Latvijas un Lietuvas demokrātiskumu uzskatīja par nosacītu.
Tas ir būtiski arī šodien. Arī 2008.gadā Gruziju rietumos atbalsta tādēļ, ka Krievijas prasība Tbilisi nomainīt valdību ir pretrunā Gruzijas valdības leģitimitātei un pašas Gruzijas tautas demokrātiskai izvēlei. No demokrātijas primāruma izriet arī viens no Igaunijas ārpolitikas pamatvirzieniem — demokrātijas iesakņošana.
Otrkārt, Igaunijas Ārlietu ministrija pirmsākumos un arī vēlāk vadījās pēc atziņas, ka I.R 1.0 vairāk raudzījās uz iekšu un pārāk maz uzmanības pievērsa starptautiskajiem sakariem. Fakts, ka pēc 1925.gada Igaunijai ASV bija tikai konsulāts (un tas pat nebija Vašingtonā) un nebija attiecību ar ASV varas iestādēm politiskā līmenī, šī raksta autoru darīja traku jau jaunībā. Lennarta Meri lēmums zem Igaunijas institūta izkārtnes atvērt Igaunijas pārstāvniecības ārvalstīs jau pirms neatkarības atjaunošanas noteikti bija viens no gudrākajiem gājieniem, vadoties pēc nepieciešamības būt iespējami ciešāk saistītiem ar rietumu pasauli. Tas pats attiecas uz Ārlietu ministrijas 1996.gada lēmumu atvērt papildu vēl piecas pārstāvniecības ES dalībvalstīs.
Atjaunotās valsts Ārlietu ministrijai bija skaidrs arī tas, ka I.R 1.0 personāla politikas pārāk liela balstīšanās uz pazīšanos ietekmēja diplomātijas prestižu. Būt par vēstnieku bija lepni un labi. Par vēstniekiem bieži iecēla cilvēkus ar sabiedriskiem nopelniem, kuru garīgā bagāža un sagatavotība diplomāta darbam diemžēl ne tuvu nesniedzās līdz starptautisko tiesību profesora Antsa Pību līmenim. Arī vairākās postkomunistiskajās valstīs 90.gados valdīja līdzīga izpratne, tādēļ to valstu pārstāvniecību ārzemēs vadītāji bieži vien nāca no valdošo partiju rindām, vēstnieka vieta kalpoja kā prēmija par politiskajiem nopelniem. Pieredze un zināšanas ārpolitikā un diplomātijā šajā izvēlē nebija noteicošās.
Taču pat par šiem pamatprincipiem daudz būtiskāka manā uzskatā ir Igaunijas ārpolitikas balstīšanās vērtībās. Tā pati balstīšanās vērtībās, par ko "pragmatiskās ārpolitikas" piekritēji Igauniju kritizē. Atzīsim tomēr, ka arī Igaunijas vērtībās balstītā ārpolitika — atbalsts demokrātijai, tirgus ekonomikai, tiesiskai valstij utt. — ir tikpat pragmatiska un neizbēgama pieeja kā dažas citas valsts izvēlētā klusēšana attiecībās ar stipru kaimiņu. Igaunijas pieredze, palikšana izolācijā demokrātijas trūkuma dēļ 40.gados un palikšana vienatnē plašākā nozīmē Igaunijas ārpolitikai ir padarījusi ārkārtīgi grūtu, pat neiespējamu atteikšanos no solidaritātes ar valstīm, kur šīs vērtības — arī mūsu pašu vērtības un pamatprincipi — ir apdraudētas.
90.gados pievienošanās ES un NATO procesā gūtā pieredze tikai pastiprināja šo nostāju. ES ar Kopenhāgenas kritērijiem prasīja, lai valstis, kas pievienojas, a priori būtu demokrātiskas tiesiskas valstis. NATO, kura 1949.gadā bija savās rindās ņēmusi Salazara Portugāli un piecieta militāros apvērsumus Turcijā, aukstajam karam beidzoties, kļuva daudz prasīgāka un vērtībās balstīta.
Vērtībās balstītas ārpolitikas pretstats nebūt nav "pragmatisms". Drīzāk to iegrožo reālisms, Realpolitik, savu vērtību aizsardzības robežu apzināšanās un apziņa, cik lielā mērā varam savā ārpolitikā apelēt pie vērtībām, starptautiskajām tiesībām un taisnību. Reālisma un balstīšanās vērtībās pretruna pastāvīgi rada spriedzi Igaunijai un tai līdzīgu valstu ārpolitikā. Kad iestāties par vērtībām un kad saprast, ka vairāk darīt nevar, vai ir pat kaitīgi?
Tieši reālisms — apzināšanās, ko ir iespējams izdarīt, paliekot uzticīgam savām idejām un vērtībām, un kad tas sāk bremzēt Igaunijas Republikas galveno uzdevumu — aizsargāt Igaunijas tautu — veido vērtībās balstītas politikas ietvaru, kurā dienu no dienas un no notikuma līdz notikumam darbojas Igaunijas ārpolitikas īstenotāji. Patīk tas mums vai ne, mēs tomēr dzīvojam pasaulē, kur ne jau visiem ir ar mums vienādas vērtības.
III Spēcīgie ņem, ko grib, bet vājie dod, kas jādod
Pirms desmit gadiem, 1998.gada aprīlī, Tartu universitātē lasīju lekciju, kurā pieskāros iemesliem, kādēļ Igaunijai pretēji jebkādām gaidām atšķirībā no saviem dienvidu kaimiņiem izdevās iegūt uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas ar ES. Lekcijā secināju, ka ir iespējams sasniegt savu mērķi, reālistiski rīkojoties un vadoties no savām nacionālajām interesēm, nevis iedomātām vēlmēm.
Toreiz sāku ar vārdiem: "Kāds amerikānis reiz citēja savas dzimtās apkaimes parunu: "Tev var būt taisnība, vai arī tu vari dabūt to, ko gribi." Lai kā arī nebūtu ar šo parunu citās dzīves jomās, taču ārpolitikā šāda izvēle — vai nu justies apmierinātam ar kādas mums vien zināmas svarīgas vēsturiskas patiesības konstatēšanu un kādam vietas norādīšanu, vai arī rīkoties pretēji, šīs vajadzības neievērojot, un sasniegt to, ko patiešām gribi vai ko tev vajag — pēc manām domām ir Austrumeiropas valstu ārpolitikas izaicinājums pēdējā desmitgadē. Ar dažiem likumsakarības apstiprinošiem izņēmumiem tās valstis, kas savu nacionālo interešu vārdā izvēlējušās mērķtiecīgu, uz rezultāta sasniegšanu virzītu rīcību un stratēģiju, ir bijušas šī laika nogriežņa ārpolitiskie uzvarētāji. Tie, kuri īstenojuši "ar paceltu galvu prasām taisnību" ārpolitiku, ir atklājuši skumju patiesību, ka valstu starpā nedarbojas vai darbojas ļoti vājā līmenī tāda lieta kā "taisnība". Tiesības un taisnību vari meklēt un dažkārt arī atrast labi veidotā un darbotiesspējīgā valsts iekšējā tiesu sistēmā, bet ne jau valstu starpā."
Pareizāk gan būtu bijis pēdējā teikumā sacīt: "Starp valstīm ļoti reti." Taču parasti tomēr darbojas stiprākās puses tiesības. Tādēļ man liekas, ka I.R 2.0 ārpolitikas trešajā gadu desmitā ir vērts par to domāt, un ne tikai mums, bet arī visai pārējai Eiropai.
ES idejiskais pamats — atstājot malā iekšējā tirgus tēmu, lai gan arī pat tā ir daļa no šī pamata — ir Imanuela Kanta, paša dēvētas par filozofisku skici, eseja Mūžīgais miers (1795). Pusotru gadsimtu agrāk parakstītais Vestfāles miera līgums (1648) nenesa mieru Eiropā. Līguma viena no pamatdomām cuius regio, eius religio (kurš valda, tas nosaka ticību) lielā mērā ticības jautājumu izņēma no kara iemeslu kopuma, turklāt līgums definēja arī suverenitātes principus. Tomēr Vestfāles miera līgums ievērojami nepalīdzēja izvairīties no turpmākajiem kariem Eiropā.
Kants jau tolaik ticēja vienai no mūsdienu ārpolitiskajām mantrām, ka demokrātiskas valstis savā starpā nekaro. Kanta vērtējumā savstarpējā mierā spēj dzīvot tikai pārstāvniecības demokrātijā un varu nošķiršanas principā balstītas brīvas valstis, kas sanāk kopā un veido brīvu valstu federāciju. Spiežot vēstures ātrās pārtīšanas (fastforward) pogu, nonākam 150 gadu vēlāk pie Monē un Šūmana Eiropas Savienības vīzijas.
Te arī krustojas Igaunijas ārpolitikas un ES saknes. ES ir taču būvēta uz kopīgām vērtībām, sapratni, ka visas "pragmatiskās" problēmas ir jārisina sarunu ceļā, koncentrējoties uz "procesu". Un, ja tas nestrādā, tad skaidrību nes vienprātība vai kvalificētais balsu vairākums.
I.R 2.0 ārpolitikas mērķis, pievienošanās ES, ir devusi vienu iespējamu risinājumu mazu valsti jau kopš sākta gala nomocījušajai dilemmai: kā palikt dzīvam starp stiprākiem. Kā Igaunijas, tā arī ES ārpolitiskais mērķis ir panākt kantisko mūžīgo mieru starp pārstāvniecības demokrātijām un savstarpēji ar līgumiem saistītām tiesiskām valstīm. Ja tās nav saistītas, tad Kanta risinājums nedarbojas. Ja darīšana ir ar valstīm, kas neatzīst noteikumus un uzvedības normas pat tad, kad pašas to ir oficiāli uzņēmušās, tad viss izkārtojums vienkārši nedarbojas. Un tad nozīme ir vien spēkam.
Šajā dilemmā, protams, nav nekā jauna. Pretēji, tieši šāds stāvoklis ir vēstures gaitā bijis drīzāk norma, un tieši to apraksta mūsu kultūras telpā otras senākās zināmās vēstures grāmatas — Tukidīda Peloponēsiešu kari (431.gadā pirms mūsu ēras) — nodaļa, pazīstama kā Milosas debates. Teksts ir igauņiem hrestomātisks, kanonisks, un tam būtu jābūt katra ārpolitikas jomā strādājošā obligātās literatūras sarakstā.
Milosa — maza, reti apdzīvota, neitrāla sala nonāca jūras lielvaras Atēnu interešu lokā Peloponēsas karā pret Spartu. Atēnas pieprasīja milosiešu padošanos, tie savukārt lūdza sarunas, lai saglabātu neatkarību kā neitrāla sala. Milosiešu lūgumam palikt neitrāliem un neatkarīgiem atēnieši atbild no klaja spēka lietošanas viedokļa, pamatojot savas tiesības iekarot un valdīt tikai ar militāru pārsvaru.
Divas tūkstošgades vēlāk šādu pieeju sāk saukt par makjavellisku pieeju — pēc Nikolo Makjavelli (1469—1527), kura uzskatā politikas pamatjautājums ir sava spēka efektīvā pielietošanā veiksmes jeb varas palielināšanas vārdā. Te nav vietas nedz morālei, nedz tiesībām. Šādu dilemmu mēs savā vēsturē sastopam debatēs par padošanās un pretošanos, par ko līdz šai dienai ir spriests vairāk nekā sešdesmit gadu.
Atgriežoties pie milosiešu dialoga. Milosas salā ierodoties, atēnieši paziņo milosiešiem, ka tiesību jautājums ir spēkā vien tad, ja ir vienādi spēki tā ieviešanai, un ka "spēcīgie ņem, ko grib, bet vājie dod, kas jādod".
Citiem vārdiem sakot, sakārtotas tiesību sistēmas vai likumu trūkumu gadījumā, ja puses nav vienlīdz spēcīgas, taisnība ir stiprākajam. Šo pašu pirmā vēstures apraksta secinājumu par klaja spēka pārākumu pieredzam arī mūsdienās Dārfūrā un Gruzijā.
Milosiešiem apelējot, ka spēka pārākuma ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā savukārt atēnieši paši var kļūt par upuri līdzīgai rīcībai no par viņiem stiprāka pretinieka puses, atēnieši liek pretī apgalvojumu, ka atteikšanās no spēka pielietošanas parādītu viņu vājumu, kas savukārt mazinātu Atēnu drošību.
Galu galā atēnieši Milosas iedzīvotājus nostāda igauņiem tik pazīstamas izvēles priekšā — padodoties izvairīsities no ļaunākā un paliksiet dzīvi. Dialogs kulminē ar milosiešu lēmumu nepakļauties spiedienam, pēc kā atēnieši nokauj visus Milosas vīriešus un paverdzina sievietes un bērnus.
IV Kad paradigma mainās
Pirms septiņdesmit gadiem septembrī Tartu Werner kafejnīcā sēdēja rakstnieki, smēķēja no Parīzes vestas Gitane cigaretes, dzēra Martell konjaku un gaidāms drīz dzimstam bija Betijas Alveres Petsa (Igaunijas prezidents Konstantīns Petss — red.) mierīgo laikmetu kritizējošais dzejolis Vara un gars. Kaut kur Minhenē Ādolfs Hitlers un Nevils Čemberlens dalīja Čehoslovākiju, kurā, pēc Hitlera teiktā, tika apspiesti vācu pilsoņi. Atgriežoties Londonā, Čemberlens apgalvoja, ka ir panācis "mieru mūsu laikmetā". Savukārt Čehoslovākijas sadalīšanu viņš pamatoja ar apgalvojumu, ka tā ir "tālu esoša maza zeme, par kuru mēs nekā nezinām". Taču Tartu nesaprata, kas drīz sāksies. Dzejnieki dzīvoja savā starpkaru Igaunijā, it kā pārējā pasaulē notiekošais uz viņiem neattiektos. Un mēs visi zinām, kas tas bija.
Es nezinu, vai tolaik apzināšanās būtu mainījusi situāciju, taču ir skaidrs, ka mums visiem, it īpaši Igaunijas diplomātiem, ir pienākums saprast nesenās kardinālās izmaiņas apkārt esošajā ārpolitikas un drošības politikas vidē. Mums ir jāmaina jau nostiprinājies uzskats, ka postkomunistiskā pasaule ir kļuvusi kantiska un ka vienīgais drošības risks ir asimetrisko karadarbību vedošie islāma teroristi, kuriem turklāt nav citu valstu iekarošanai vajadzīgo tanku, bumbvedēju lidmašīnu un cita parasti tikai valstu arsenālā esošā bruņojuma.
Paši esam savu panākumu upuri. Rietumi 1989.—1991.gadā iedomājās, ka aukstais karš ir beidzies, ideoloģiskā pretī stāvēšana un no tās izrietošie draudi ir pagājuši. Tā bija liela drošības paradigmas maiņa, salīdzinot ar iepriekšējiem 40 gadiem.
Sākot ar 40.gadiem, starpvalstu attiecības, drošības un aizsardzības politika, kā arī militārā plānošana būvēta uz pieņēmumu, ka Padomju Savienība ir agresīva valsts, kas jebkurā brīdī var uzbrukt rietumiem vai jebkurai citai vietai pasaulē. Tas bija pamatoti. Vardarbīgas valdības maiņas Austrumeiropā, karu atbalstīšana Āfrikā, Korejā un Vjetnamā, tieša militāra iejaukšanās Ungārijā, Čehoslovākijā un Afganistānā, masveida militārā klātbūtne Austrumeiropā, Kubas krīze u.c.
Pret draudošajām briesmām apvienojās amerikāņi, briti, tikko no nesenā naida atkopušies vācieši un franči, beļģi, itāļi un citi un izveidoja militāru savienību rietumu demokrātisko vērtību aizsardzībai. Bija skaidrs, ka pret vareno padomju karamašīnu pat lielākā Eiropas valsts ir vien maza Milosas sala. NATO turējās kopā, ne bez sarežģījumiem, protams, līdz totalitārais pretinieks gadu gaitā beidza eksistēt.
Mihaila Gorbačova Frenka Sinatras doktrīna jeb I"ll do it my way (es darīšu pēc sava prāta — no angļu val., red.) deva iespēju tā saucamajām satelītvalstīm — Polijai, Vācijas Demokrātiskajai Republikai, Čehoslovākijai, Ungārijai, Bulgārijai un Rumānijai — 1989.gadā izlauzties no padomju ietekmes sfēras, par ko rietumi bija ārkārtīgi laimīgi. It īpaši Vācija. Vairs Vācija (un arī Austrija) kara gadījumā nebija tā sauktā frontes valsts. Bija radusies virkne bufervalstu, kas ļāva gan viņiem pašiem, kā arī ar 200 000 cilvēku lielu karaspēku Eiropā esošajām ASV vieglāk uzelpot, samazināt izdevumus aizsardzībai un karaspēka lielumu.
No šejienes arī radies termins peace dividend (miera dividende — no angļu val., red.) — tiešs ekonomisks termins, kas apzīmē militāru draudu sarukšanas rezultātā aizsardzības izdevumu samazināšanu un novirzīšanu citiem mērķiem. Īsi sakot, briesmu samazināšanās mainīja prioritātes.
1991.gadā, kad komunisma sabrukums trāpīja pašā impērijas sirdī, rietumu prieka reibums bija jau krietni mazāks. Vairākas valstis, to skaitā ASV, Vācija un Francija, nebūt nebija laimīgas par Padomju Savienības kā stabilitātes garanta sabrukumu. Kad garants tomēr sabruka, rietumi to pieņēma zināšanai ar gariem zobiem.
Tad radās risinājums kopā ar sapratni, ka Krievijai ir brīvas rokas rīkoties savā teritorijā, kamēr par pārējo rūpēsies rietumi. Bija ticība, ka pēcideoloģiskajā Krievijā ir pagājis totalitārisma, komunisma, autoritārisma, disidentu vajāšanas laiks. Bija ticība, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija kļūs par kaut ko līdzīgu Vācijai vai Lielbritānijai, par kārtējo liberālo, demokrātisko, tirgus ekonomikas Eiropas valsti, kas neuzbrūk un nevajā savus kaimiņus (jo to jau darīja sliktie komunisti, nevis labie demokrāti) un kas, pateicoties arvien ciešākajiem sakariem ar vecajām demokrātijām, pievienosies kantiskajam mūžīgā miera izkārtojumam.
Šāda izpratne, ko filosofiski ietekmēja Fukujamas teoloģiski utopiskais Vēstures gals?, tika akceptēta visās 16 NATO dalībvalstīs. Arī mēs Igaunijā atceramies, ka itin bieži tika lietots arguments: ja reiz NATO nav nekādas lomas attiecībā pret Krieviju, kādēļ jūs vispār vēlaties tur būt?
Pat savulaik aukstā kara "vanags", senators Ričards Lugars žurnālā Foreign Affairs publicēja rakstu Out of area or out of business (Iziet ārpus reģiona vai taisīt ciet — no angļu val., red.) ar sākotnēji no NATO ģenerālsekretāra Manfreda Vernera nākušu argumentu, ka draudošās un bīstamās Padomju Savienības pazušanas dēļ transatlantiskās alianses turpmākai pastāvēšanai jārod jauni izaicinājumi ārpus NATO tradicionālās darbības jomas. Nevainīgas un bezzobainas, nepareizi saprastas demokrātiskas Krievijas tēls vēl jo vairāk izplatījās ES, kur sapņotāju gan valsts vadītāju, gan zemākos līmeņos bija gana no Ziemeļvalstīm līdz Vidusjūrai.
V 1991—2008
Laikā no 1989./1991. līdz 2008.gadam ES un arī NATO valdīja principiāls uzskats, ka pēc aukstā kara Eiropa ir uz mūžiem atbrīvojusies no savas XIX un XX gs. vēstures nastas, industriālo valstu savstarpējiem, miljoniem dzīvību prasošiem kariem. Valstis bija nobriedušas, draudēšana ar spēku un spēka pielietošana bija kļuvusi par retu izņēmumu, ko izmantoja varbūt vienīgi daži bijušie komunisti, nacionālisti Balkānu pussalā, taču tas neapdraudēja Eiropas kopējo labklājību. Jā, šur tur gadījās politiski atsitieni — kādā valstī vēlēšanas nebija gluži brīvas, vietām iekšpolitikā pielietoja vardarbību un ierobežoja cilvēktiesības, taču drošības arhitektūra bija iesakņojusies. Tās sastāvdaļa bija arī valstu tiesības izvēlēties, kurai organizācijai piederēt — ES, NATO, NVS vai GUAM (reģionāla organizācija, kurā ir apvienojušās Gruzija, Ukraina, Azerbaidžāna un Moldova — red.). Ietekmes sfēru jēdziens bija apglabāts. Šo kārtību mēs pazīstam ar nosaukumu The Post-1991 Settlement (Pēc 1991.gada vienošanās — red.).
Tā arī ir neatkarību atguvušās Igaunijas visas vēstures paradigma. Neko citu mēs nepazīstam. Šajā paradigmā tika noturētas sarunas par Krievijas armijas izvešanu, uzklausītas EDSO prasības, izkarots uzaicinājums pievienoties ES, piecus gadus vestas iestāšanās sarunas. Šajā paradigmā pa vienai pārliecinājām NATO valstis, ka arī mums būtu vieta aliansē, īstenojot dalības rīcības plānu, izveidojām un reformējām Igaunijas aizsardzības spēkus un aizsardzības sistēmu. Mēs esam šīs paradigmas bērns, audzēknis un veiksmes stāsts. Neko citu mēs nepazīstam. Neviens nejūt starpkaru Igaunijas paradigmu. Aukstā kara paradigmas loģiku mēs tikai nojaušam, bet igauņiem tajā nebija lēmēju lomas.
2008.gada 8.augustā šī paradigma mainījās. The Post-1991 Settlement sagruva. Ne ES, nedz NATO, nedz arī Igaunija vēl nezina un neapjēdz 2008.gada septembra sākuma paradigmas maiņas visu būtību. Vai ES un NATO vērtībās balstītā ārpolitika varēs turpināties? Ko jaunajā situācijā nozīmē "pragmatiska ārpolitika"? Vai pragmatisms, kārtojot lietas ar vienu valsti, negrauj vērtībās balstītu ārpolitiku ar citām valstīm? Vai ES, kas neuzdrošinās stāties pretī agresijai vienā Eiropas daļā, vairs ir tiesības runāt citos ārpolitiskajos jautājumos? Vai uz zemāko kopsaucēju balstīta ārpolitika ļauj aizsargāt savas dalībvalstis?
Neviens negrib domāt, ka pierastā kantiskā mūžīgā miera paradigma varbūt vairs nedarbojas. Neviens negrib domāt par milosiešu dialogu ar atēniešiem.
Mēs esam un dzīvojam jaunā pasaulē.
VI Igaunijas diplomātijas jauns posms
Mainījusies Eiropas drošības paradigma prasa izmaiņas arī no mums un gatavību mainīt savu uzvedību. Cik lielā mērā, kādā virzienā un kā tas notiks, par to demokrātiskā valstī galu galā lems vēlētāji. Elastīgai, uz vēlamo rezultātu orientētai valstij ir jāsāk pašai par šīm lietām domāt, negaidot vēlēšanas.
Raugoties uz pēdējiem diviem gadu desmitiem, Igaunijas valsts briedumu varam raksturot kā bērnību vai, lietojot mūsdienu augsto tehnoloģiju metaforu — par inkubācijas periodu. Aukstajam karam sekojošajā, no starptautisko attiecību viedokļa gana drošajā laikmetā Igaunijai laimējās izdarīt pareizās izvēles par labu demokrātijai un tiesiskumam, kā rezultātā tā iekļuva ES un NATO.
Atgriežoties pie raksta sākumā uzskaitītajiem valsts iespējamajiem attīstības ceļiem, nav jābūt sevišķi attapīgam, lai saprastu, ka jebkura cita (un patiesībā vieglāka) izvēle — korumpēts vai autoritārs postkomunistiskais ceļš — patlaban nozīmētu mums kā neatkarīgai valstij daudz sliktāku situāciju. Valstis, kuras paslīdēja, nobrauca no liberālas, demokrātiskas tiesiskas valsts ceļa, šodien ir grūtībās.
Tomēr piederība svarīgākajām struktūrām vēl nenozīmē, ka Igaunijas stāvoklis būtu galīgi nodrošināts. Lai gan dažkārt mums liekas, ka iekļūšana ES un NATO nozīmēja nonākšanu teoloģiski hēgeliskā galapunktā un mūžīgā miera iestāšanos, tagad zinām, ka pārmaiņa ir cita. NATO un ES ir dzīvas organizācijas, un viņu uzturēšana pie dzīvības, lai paši izdzīvotu, mums var izvērsties par pastāvīgu cīņu.
Tas arī ir Igaunijas diplomātijas jaunais posms, kas svī ietver arī prioritāšu pārvērtēšanu. Gruzijas — Krievijas karš pats par sevi bija viena laikmeta, vienas paradigmas gals un jauna sākums, un mums dzīvībai svarīgo institūciju, starptautisko organizāciju un to dalībvalstu reakcijai jādod viela nopietnām pārdomām. Vēl jo vairāk — tās piedāvā mums secinājumus nākotnei.
No vienas puses, neviens Igaunijas diplomāts nedrīkst aizmirst lorda Palmerstona atziņu, ka "valstīm nav pastāvīgu draugu, ir tikai pastāvīgas intereses". Nedrīkst aizmirst arī sakāmvārdu, ka draugus iepazīst nelaimē. Lai gan daži no mums prognozēja vai nojauta dažu valstu iespējamo reakciju uz agresiju XXI gadsimta Eiropā, tagad daudz labāk zinām, kas var sagaidīt Eiropu un mūs, ja kādreiz atradīsimies vēl nopietnākā situācijā. Pēc šīm zināšanām vadoties, Igaunijai ir jāpārskata savas diplomātijas prioritātes un darbības virzieni. Tas, ja godīgi, būtu tik un tā jādara laiku pa laikam arī bez paradigmas izmaiņām.
Vēstniecību komplektēšanas proporcijas, personāla izvietojums ārpolitikas nozarēs, valstu un jomu (ekonomika, drošības politika, valsts tēls) analīze — tie ir lēmumi, kas jāpārskata, it īpaši jaunajos apstākļos. Lēmums savulaik nesūtīt uz ASV vēstnieku noteikti radās no kādas 1925.gadā spēkā esošas loģikas, vīzijas, izpratnes vai izvēles, taču tas noteikti bija jāpārskata 1930., 1933. vai vēlākais 1938.gadā. Pasaule, kādu mēs pazīstam, mainās, un prātīgas valstis un atbildīgas valdības, izvērtējot šīs izmaiņas, veic vajadzīgos labojumus savos agrāk pieņemtajos lēmumos.
Svarīgākais labojums mums jāveic savā domāšanā. Ne tikai diplomātiem un valdībai, bet arī presei, uzņēmējiem un citu jomu pārstāvjiem. Mums jāsaprot, ka vecie pieņēmumi un pamati vairs neder. Tas ļaus mums sākt no jauna atšķirt svarīgo no nesvarīgā, ļaus saprast, kur mēs patiesībā šobrīd esam.