Mīti un patiesība par Sociālistisko internacionāli

Kas tad ir Sociālistiskā internacionāle? Organizācija pašreizējā formātā dibināta 1951.gadā, apvieno pasaules 159 politiski radniecīgas partijas, kuru pamatideāli ir brīvība, demokrātija, solidaritāte, sociālais taisnīgums un vienlīdzīgas iespējas. Citu analogu šādam politiskam veidojumam pasaulē nav. Ja mēs salīdzinām pasauli ar vienu globālu ciematu, tad Sociālistiskā internacionāle ir vienīgā šīs ciemata mēroga politiskā partija. Organizācija strukturāli ir sadalīta piecos reģionos, no kuriem vislabāk organizētākā un spēcīgākā ir Eiropas daļa. Eiropas socialdemokrātu partijas stiprums balstās kreisās domas popularitātē Eiropā, kopīgajā salīdzinoši augstajā valstu attīstības līmenī un Eiropas Savienības politiski ekonomiskajā veidojumā, kuras parlamenta otra lielāko frakciju veido tieši sociāldemokrāti. Šeit gan jāpiebilst, ka no ES dalībvalstīm tikai Latvijai un Kiprai nav savu pārstāvju šajā frakcijā. Tas rada situācijas, ka Latvijas intereses, piemēram, Laval lietā vai saistībā ar Krievijas pārmetumiem cilvēktiesību jautājumos sociāldemokrātu ietekmīgajā frakcijā ir spiesti paust Igaunijas pārstāvji. Jau vairākas reizes LSDSP, tieši pateicoties Igaunijas sociāldemokrātu atbalstam, ir izdevies novērst sasteigtu un uz nepatiesiem faktiem balstītu rīcību un attieksmi pret Latviju gan Eiroparlamenta līmenī, gan tieši starp sociāldemokrātiem. Latvijas pārstāvju nebūšanu Eiropas sociāldemokrātu frakcijā, šobrīd cenšas izmantot Latvijai ne īpaši draudzīgi spēki vai konkurenti, lai panāktu sava viedokļa dominanti. Līdzdalība Socialistiskajā internacionālē tās biedriem dod iespēju paust savas valsts vai partijas viedokli plašam starptautiskam lokam, kā arī bieži vien ļauj saņemt papildu "bonusus" iekšpolitikā. Tādēļ Sociālistiskā internacionāle ir ļoti prasīga savu biedru izvēlē. Tā nekad savās rindās neuzņems vienās vēlēšanās panākumus guvušas partijas, kas līdzīgi kā Latvijā izaug kā sēnes, kolīdz uzsmidzina lietus, un pazūd pie pirmā sala. Sociālistiskā internacionāle savu biedru izvēlē rēķinās ne tikai ar partijas atrašanos pie varas, bet arī ar tās rīcības ilgtspēju un principialitāti. Savulaik no Latvijas tajā ir vēlējušies iestāties gan Saimnieks, gan Saskaņas centrs, taču tās atzītas par plānām gan konsekvences trūkuma, gan politiskā īslaicīguma dēļ. Interesants, pārdomu vērts fakts: Sociālistiskā internacionāle patlaban ir sākusi nopietnas sarunas ar ASV Demokrātisko partiju par savstarpēju sadarbību un partijas iespējamu pievienošanos organizācijai. Tas vien liecina par to, cik tālu Sociālistiskā internacionāle ir no komunisma un vienpusīgās izpratnes par sociālismu mūsu apziņā. Salīdzinoši nesen LSDSP pārstāvis Dainis Īvans kopā ar vairākumu Sociālistiskās internacionāles biedru nobalsoja par Venecuēlas prezidenta Hugo Čavesa partijas izslēgšanu no organizācijas tieši viņa autoritāro noslieču un komunistiem raksturīgās politikas dēļ. Tāda veida darbība un filosofija nav savietojama ar sociāldemokrātijas principiem. Organizācijas efektivitātes pamatā ir tās dalībnieku savstarpējā solidaritāte un vienošanās kopīgu mērķu vārdā. SI kongresos valda citādāka gaisotne, nekā valstu vadītāju oficiālo tikšanos laikā. Šeit premjerministri nav sāncenši starp konkurējošām valstīm, bet gan augstas amatpersonas, kuras vienojas kopīgiem mērķiem labākas pasaules veidošanā. Tikai Sociālistiskajā internacionālē, piemēram, Izraēlas un Palestīnas prezidenti var sēdēt pie viena galda nevis kā pretinieki, bet gan vienu vērtību aizstāvji. Sociālistiskās internacionāles praktiskā darbība izpaužas aktīvā iesaistē starptautisku konfliktu noregulēšanas procesos (Rietumbalkāni, Izraēla-Palestīna, Darfūras province u.c.), atbalsta sniegšanā trešās pasaules valstīm (ANO Tūkstošgades principu izstrāde, parādu dzēšana Āfrikas nabadzīgākajām valstīm), kā arī palīdzības sniegšanā demokrātiskajai opozīcijai tajās zemēs, kur demokrātija tiek pasniegta kā "Rietumu imperiālistu" bubulis (Baltkrievija, Ķīna, Nepāla). Viena no Sociālistiskās internacionāles darba būtiskajām sfērām ir vides aizsardzības politika. Tieši Sociālistiskā internacionāle aktīvi pamato nepieciešamību pēc jauna PostKioto protokola, kas būtu atbilstošs pasaules vides straujajām pārmaiņām. Jautāsiet, ko Latvija var iegūt no šādas it kā politiski šauras organizācijas? Es teiktu, tā jau ir daudz ieguvusi. Savulaik tieši pateicoties LSDSP aktīvai rīcībai Latvijas Republikas okupācija kļuva par starptautiski plaši atzītu faktu. Tas nenācās viegli, jo bija arī radikālākas sociālistu partijas (70.gados angļu Labour), kas vēlējas izslēgt LSDSP no Sociālistiskās internacionāles, jo tām nepatika Dr.Bruno Kalniņa (Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētāja) runas, kurās sistemātiski tika kritizēta Padomju Savienība par tās okupācijas politiku Baltijas valstīs. Visi izslēgšanas mēģinājumi beidzās neveiksmīgi, un latviešu trimdas pārstāvji saglabāja iespēju no Internacionāles tribīnes pasaules kreisajiem demokrātiskajiem politiķiem vēstīt patiesību par okupācijas režīmu Latvijā. Tāpat mazzināms ir fakts, ka pēc Bruno Kalniņa ierosinājuma tika pausts atbalsts Afganistānas brīvības cīnītājiem pret Padomju Savienību. Padomju karaspēka izvākšana no Afganistānas taču bija viens no triecieniem impērijas sabrukšanas procesā. Arī šodien ir iespējams daudz iegūt. Iegūt dodot. LSDSP pārstāvji, kopā sēžot pie viena diskusiju galda ar Lietuvas premjeru Gediminu Kirkili, Lielbritānijas premjeru Gordonu Braunu, Palestīnas prezidentu M. Abasu, Čīles prezidenti Mišelu Bašelē un Baltkrievijas opozīcijas vadītāju, spēj sniegt savu artavu sasāpējušu globālu problēmu risinājumos un aizstāvēt Latvijas intereses, piemēram, jautājumā par Krievijas agresīvo enerģētikas politiku, vai sniedzot palīdzīgu roku tiem, kas vēl arvien cīnās par savu neatkarību nostiprināšanu - Ukrainā, Gruzijā, Moldovā. Sociālistiskajā internacionālē norit laba informācijas apmaiņa, īpaši kuluāros, kur iespējams nodot un saņemt tādu informāciju, ko avīžu slejās nav iespējams izlasīt. Šāda domu apmaiņa reizēm var nospēlēt svarīgu lomu dažu valstu līderu izvēlē par labu vienai vai citai politikai. Tieši vērienīga un globāla mēroga domāšana (dažreiz domāšana vispār) pietrūkst mūsu politiskajām partijām, kas darbojas, vadoties tikai no šauri nacionālām vai biznesa interesēm, pārāk maz iedziļinoties pasaules norisēs. Iespējams, vienīgais politiķis Latvijā, kas izprata un sekmīgi iesaistījās pasaules mēroga procesos, bija Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijai arvien vairāk būs jāuzņemas līdzatbildība par pasaules aktuālajām lietām, taču tas jādara ne tāpēc, ka Eiropas Savienība to liek, piemēram, paredzot noteiktu procentu no IKP tērēt mazattīstīto trešās pasaules valstu atbalstam. Mums tā jārīkojas, ja izprotam globālizācijas laikmeta izaicinājumus. Mums tā jārīkojas, ja nevēlamies palikt mūžīga province. Provinciālismu, pirmām kārtām, nosaka nevis vietas ģeogrāfiskā atrasšanās, bet gan domāšanas veids. Politiķiem jāspēj atbildēt ne tikai savai nācijai, bet arī cilvēcei. Jāpalīdz ne tikai ar karavīriem, bet arī ar attīstības projektiem. Visos politiski ekonomiskos jautājumos ir jāīsteno ilglaicīga politika, kas ņem vērā gan sociālos, gan ekonomiskos aspektus, gan arī ietekmi uz vidi. Tieši tāpēc LSDSP strādā un strādās starptautiskajā sociāldemokrātu saimē kā Socialistiskajā internacionālē, tā Eiropas sociāldemokrātisko partiju apvienībā, piedaloties i pasaules problēmu risināšanā, i Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanā.