Taisnības labad jāsaka, ka par Mladiču īpaši melots nav, jo daudzu māju sienas joprojām rotā grafiti ar viņa portretiem un uzrakstiem «Mladič heroj» (Mladičs varonis - red.), taču būtībā tas arī ir viss. Patiesībā Serbija ir gaiša un patīkama valsts, kurā mītošie ļaudis ir vieni no draudzīgākajiem visos Balkānos, kurus esmu apceļojis gandrīz pilnībā. Nekā globāla šajos notikumos, protams, nav, taču to, ka stereotipi par dažādām tautām un valstīm nevaid miruši, tas tomēr parāda. Turklāt bieži tie tik ļoti pārņēmuši mūsu prātus un domas, ka patiesība no maldiem kļūst teju nenošķirama. Tāpēc nemaz nerunāsim par tautas valodā jau par mitoloģiju kļuvušajām aksiomām par itāļiem kā makaronu ēdājiem un ungāriem piedēvēto mīlestību uz gulašu (kuru patiesībā viņi ikdienā ēd ne biežāk kā mēs zirņus ar speķi). Tas viss, protams, ir banāli un lēti, taču ticu, ka ir ļaudis, kuri par šīm tautām apmēram tādā līmenī arī domā.
Un te prātā nāk nesen plastikas ķirurga Jāņa Zaržecka presē izskanējušas atklāsmes par notikumiem, kuri risinājušies pirms kāda laiciņa. Toreiz pie viņa darba kabinetā ienākuši Times žurnālisti, kuri vēlējušies uzrakstīt slikto rakstu par Latviju kā valsti, pa kuras ielām maršē nacisti. Protams, nekādus asinskārus nacistus reportieri uz ielām manījuši nebija un, sapratuši, ka tās tikai iedomas, meklējuši savam materiālam citas tēmas. Taču kopējo tendenci tas tik un tā uzrāda pietiekami precīzi - aiz mūsu valsts robežām lauvas tiesa ļaužu, īpaši neiedziļinoties lietas būtībā, Latviju uzskata par vienu no būtiskākajiem mūsdienu nacistu un neiecietības bastioniem. Ūdeni šajās dzirnavās lej arī mūsu pašu politiķi, kuri runā par kaut kādu etnisko spriedzi Latvijā un krievvalodīgo iedzīvotāju diskrimināciju. Protams, ka nekā tāda Latvijā nav, nekad nav bijis, visticamāk, nekad arī nebūs un īstenībā ir tikai divas iespējas - vai nu šo cilvēku dzīves ceļi nav veduši uz vietām, kurās patiešām pastāv etniskā spriedze un uz tautības principiem balstīta diskriminācija, vai arī viņi gluži vienkārši melo un apzināti kurina naidu.
Taču lietas būtību tas nemaina, mīti un stereotipi turpina izplatīties un stāsti par makaronu ēdājiem Itālijā un nacistiem Rīgas ielās turpina dzīvot savu, pastāvīgu, no malas grūti ietekmējamu dzīvi. Lai gan saņemoties, paskatoties uz pasauli ar skaidrāku skatienu un kaut nedaudz iedziļinoties jautājumā, par kuru gribas izteikties, no stereotipu varas būtu iespējams, ja ne atbrīvoties pilnībā, tad vismaz būtiski to samazināt.