Ceļiniekiem vienmēr ir viens sakāmais, būs nauda - būs ceļi. Liekas, ka ceļubūve ir ideāla nozare, kurā vienīgais trūkums ir nepietiekams naudas daudzums.
Nedz Valsts kontrole, nedz Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kur nu vēl atbildīgā ministrija, nav konstatējuši nekādas problēmas.
Pieejamie avoti neuzrāda, ka Valsts kontrole vai KNAB vispār būtu ko šajā nozarē meklējuši un atraduši.
Pēc Latvijas valsts ceļu datiem, ceļu seguma atjaunošanai nodokļu maksātājiem būtu jāsamet 4,522 miljardi latu.
Kur liela nauda, tur lieli riski. Vienīgais gadījums pēdējā laikā, kad publiski tikusi apspriesta asfalta kvalitāte, ir strīds par modificēto vielu esamību/neesamību rekonstruētajā ceļa posmā Salaspils-Babīte, kas beidzās ar nodomu vērsties tiesā par neslavas celšanu.
Tomēr, ja laboratorijā Vācijā netika atrasti modifikatori, kuri parasti tiek pievienoti asfaltbetonam, lai tas būtu kvalitatīvs, ir jāpadomā.
Ikviens, kurš braucis pa Vācijas autoceļiem (un ne tikai par bāņiem, bet arī pa mazajiem celiņiem), var apliecināt, ka tie ir vieni no labākajiem pasaulē.
Ja vietējie ceļu būvētāji mēģina atklāt jaunu divriteni un seguma kvalitāti uzlabot ar lielceļu lielvalsts ceļubūvē nezināmu vielu, ir divas iespējas - viņi ir atraduši jaunu risinājumu vai arī ceļa kvalitāte tomēr nebūs tāda kā Vācijā nekad.
Asfaltbetona un arī elektriskā tostera garantijas laiks Latvijā parasti ir divi gadi. Francijā tosterim arī divi, bet ceļam - 10 gadi.
Arī mums beidzot būtu jāpārņem Eiropas tradīcijas ceļubūvē. Sākumam kaut piecu gadu garantiju.