Tas, kas ir noticis, veicot līdzšinējos budžeta «ietaupījumus», ir jau gandrīz sagrāvis valsts pārvaldi vairākās nozarēs. Tāpēc nākošais valsts «ietaupījums», kaut arī neapšaubāmi vajadzīgs, bet var novest pie ļoti sliktām sekām, kuras, starp citu, sajutīs visas Šengenas līguma valstis, jo Latvijas robežas tagad ir atvērtas. Tāpēc Rietumeiropai būt vērts atgriezties pie idejas par paātrinātu eirozonas piemērošanu jeb ieviešanu Baltijā, kas pēc iedzīvotāju skaita un naudas masas ir tikai «trīs Minhenes», tādejādi mazinot mūsu pašu iekšējo lēmumu radītos draudus ne tikai sev, bet nu jau visai Eiropas Savienībai.
Situācija
Lieki piebilst, ka šobrīd vidējam ES pilsonim no Rietumvācijas vai Anglijas ir ietaupījumi, bet vidējam latvietim ietaupījumu nav vai ir vēl sliktāk – ir parādi un kredīti. Tāpat arī ar Latvijas institūcijām – dažas no tām pēc «budžeta samazinājuma» ir atteikušās no kārtējo «eiroremontam paredzēto līdzekļu apguves», bet turpina saglabāt 99% ierēdņu un visas dienesta automašīnas, bet citas iestādes, kas agrāk nav saņēmušas «apgūstamos līdzekļus», jau ir atlaidušas 5-20% ierēdņu un vairs nevar pildīt tām uzticētās funkcijas. Tas nav nevienlīdzīgi – tas ir bezatbildīgi un bīstami!
Tas tikai vēlreiz parāda to, ka līdzekļus turpmāk var taupīt, tikai izvērtējot iestāžu un institūciju funkcijas, to nepieciešamību un lietderību, bet nav pieļaujams «vienāds un proporcionāls» samazinājums. Ir pareizi viss, ko ir darījusi Valsts kontrole, bet šodien tas ir daudz par maz! Šobrīd ir «jāiet cauri visam procesam» un jāredz, kāds ir rezultāts, jo bieži tāda nav. Tad arī process nav jāuzlabo, bet jāizbeidz – tā patiešām ietaupot naudu.
Administratīvais process
Pieņemot Administratīvo procesu, daudzi cerēja, ka tas beidzot samazinās ierēdņu patvaļu un novedīs pie «labas pārvaldības valsts ikdienā», tāpēc tagad būtu pienācis laiks secināt, ka – nē – tas nav noticis.
Reāli iedzīvotājiem un uzņēmējiem savu taisnību neizdodas panākt ne pirmajā pārsūdzībā (kas parasti ir izpildinstitūcija, kas pati pieņēmusi lēmumu), ne augstākā institūcijā, kas parasti ir ministrijas līmenis. Arī pirmā līmeņa Administratīvā tiesa vēl parasti neko nedod, jo tiesneši nav pieredzējuši. Tad nu sanāk, ka taisnība sākas ar Administratīvo apgabala tiesu, bet reizēm ir vēl jāiziet Senāts. Tie ir gadi, kuru laikā ir jāiziet 3-6 pārsūdzību līmeņi atkarībā no iestādes, kuru pārsūdz. Lieki piebilst, ka šajā laikā maksimāli nodarbināti ir visu iesaistīto institūciju dažādu līmeņu ierēdņi, turklāt zaudēta tiesa parasti nepasargā no līdzīgi nepareiza ierēdņa lēmuma jau nākamajā reizē.
Kādreiz varējām to atļauties, jo valsts budžetā bija nauda un visi ticēja, ka tas dod rezultātu. Tagad varam secināt – nē, rezultāts ir valstij dārgs un uzņēmējiem/iedzīvotājiem apgrūtinošs un bez tiesas tik un tā nekas nenotiek. Turklāt process ir tāds, ka persona, kas sūdzas, praktiski nenes zaudējumus no procesa arī tad, ja «vienkārši gribas skandalēties», vai arī, kas praksē ir ļoti bieži, «atrodas pilnmēness ietekmē». Personām, sākot no otrās pārsūdzības, būtu jāiemaksā vismaz drošības nauda, kuru atgriež, ja personai izrādās taisnība, kā tas ir, piemēram, Dānijā un vairākās citās valstīs.
Ierēdņa atlaišana
Tajā pašā laikā ir uzsākta valsts ierēdņu samazināšana, bet arī brīdī, kad ir tiešām nepieciešams samazināt valsts izdevumus, reālu izdevumu samazinājumu no ierēdņa atlaišanas var gaidīt pēc pusgada – pat gada! Kāpēc? Tāpēc, ka arī šeit ir jāievēro Administratīvais process, turklāt pie atlaišanas ierēdnim ir jāsaņem kompensācija. Un tad seko pārsūdzēšana un ja, nedod Dievs, kaut kas ir pārkāpts, tad ierēdnis ir ne tikai jāatjauno, bet tam ir jāatmaksā nesaņemtā alga! Klasiski šie ierēdņi pa vidu mēdz slimot, tāpēc atlaišana mēdz ievilkties uz dažiem mēnešiem, šis process var būt bezgalīgs!
Tā ir ļoti nepārdomāta valdības rīcība – uzdot Valsts sekretāriem un iestāžu vadītājiem atlaist ierēdņus bez speciāla likuma un jaunas – speciālas krīzes laika kārtības, kā notiks vai kā jānotiek ierēdņu štatu samazināšanai. Faktiski, kamēr speciāla likuma nav, varam gatavot kompensācijas un gaidīt visus vai lielāko daļu «formāli» vai «mehāniski» samazinātos ierēdņus atpakaļ. Izņēmums ir tikai tie atsevišķie ierēdņi, kurus izdevies atlaist pēc citiem pantiem, nevis šeit aprakstītajiem. Un arī tad – mums taču vēl ir arī Satversmes tiesa!
Pēdējie «veiksmes stāsti»
Pēdējie veiksmes stāsti par valsts nelietderīgo funkciju jeb dažādu licenču, komisiju, lēmumu un pat muitas atcelšanu ir bijuši divi – Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā un Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Katrs no šiem «stāstiem» ļoti efektīvi samazināja ne tikai pašu birokrātisko aparātu un dažādu valsts institūciju darba dublēšanos un, piemēram, nekur citur pasaulē neparedzētu licenču saņemšanu, bet arī veicināja uzņēmējdarbību, preču un tirdzniecības apriti. Patiesībā mums šis krīzes laiks ir piespiedu, bet valstij tā ir unikāla iespēja padarīt valsts pārvaldību efektīvu. Bet tas viss jādara, pareizi izplānojot, un vairs neko nedrīkst darīt mehāniski.
Arī no savas puses esmu gatavs palīdzēt kārtējā «veiksmes stāsta» radīšanā. Tieši tā, kā tas iepriekš notika ar Pasaules tirdzniecības organizāciju un vēlāk, iestājoties ES, tikai es novēlētu iespējami norobežoties no iespējamiem separātiskiem politiskajiem procesiem, jo arī līdzšinējie zināmie «veiksmes stāsti» tika realizēti nevis par labu kādam vienam politiskajam spēkam, bet gan valsts interešu vārdā. Tā bija visas valsts vienota politika.