Ne Dievs, ne cars, ne likums — tikai mēs paši

Advokāta un jaunās žurnālistes nogalināšana, tāpat kā Novaja Gazeta apskatnieces Annas Poļitkovskas nāve no slepkavas rokas 2006.gada rudenī, kā arī vairāku citu pazīstamu žurnālistu un politiķu (to skaitā Gaļinas Starovoitovas, Pola Hļebņikova, Jurija Ščekoščihina, Igora Domņikova, Farida Babajeva Dagestānā un Magomeda Jevlojeva Ingušijā) slepkavības pēdējās desmitgades laikā spilgti raksturo stāvokli mūsdienu Krievijā un diemžēl parāda arī tā nemainīgumu. Šis stāvoklis ir iezīmīgs ar to, ka ir likums, bet nav pastāvīgas, patstāvīgas un kaut cik taisnīgas likuma varas. Turklāt valstij ne tikai pieder varas monopols, lai īstenotu likumu, bet vēl vairāk — likuma pielietošana ir tik cieši savijusies ar vardarbību, ka bieži vien tās nav atdalāmas viena no otras. Vardarbība likuma vārdā nenovēršami ir jebkurā valstī, taču Krievija pieder pie teritorijām, kur tā sasniegusi sevišķus apmērus un izpaužas izteikti brutālā veidā. Krievijā, kur pašlaik ļoti jūtama represīvās Padomju Savienības idejiskās platformas un prakses pēctecība, pilsonim — cilvēkam nav gandrīz nekādas vērtības. Taču ir kāds paradokss — daļa bezvērtīgo pilsoņu tomēr mēģina apstrīdēt valsts, pareizāk sakot, valsts varas pārstāvju, nelikumīgās, netaisnīgās un iznīcinošās darbības tā paša taisnību negarantējošā likuma ietvaros. Vēl paradoksālāk ir tas, ka reizēm, kaut ļoti reti, viņiem tas izdodas. *** Advokāts Staņislavs Markelovs bija viens no šādiem apbrīnojamiem cilvēkiem. Viņa kontā bija bezprecedenta lietas, piemēram, seržanta Sergeja Lapina lieta. Markelovam izdevās panākt Lapina notiesāšanu uz desmitarpus gadiem par jauna čečenu vīrieša Zeļimhana Murdalova nelikumīgu aizturēšanu un spīdzināšanu Groznijā 2001.gadā, pēc kuras Murdalovs pazuda (tas ir, viņš no spīdzināšanā gūtajiem ievainojumiem mira, bet viņa mirstīgās atliekas tika nobēdzinātas, un radiniekiem tā arī neizdevās uzzināt to atrašanās vietu — ne tiesas procesa laikā, ne pēc tā). Lieki teikt, ka Murdalovs nebija ne "terorists", ne cita veida noziedznieks. Viņš bija čečens, kas nejauši pagadījies ceļā speciālo uzdevumu milicijas vienībai otrā Krievijas—Čečenijas konflikta laikā. Bet bezprecedenta lieta tā bija ne tikai tāpēc, ka viena no tūkstošiem šādi cietušo čečenu ģimeņu bija uzdrošinājusies stāties gandrīz bezcerīgā cīniņā ar valsts sistēmu, apsūdzot valsts varas pārstāvi. Bezprecedenta lieta tā bija arī tāpēc, ka Markelovs bija pirmais krievu advokāts no Maskavas, kas aizstāvēja čečenu ģimenes intereses tiesas procesā Čečenijā — joprojām "pretterorisma operācijas zonā". Gan pirmais tiesas process 2004.—2005.gadā, gan otrreizējā ar Krievijas Federācijas Augstākās tiesas lēmumu lemtā lietas izskatīšana 2007.gadā noritēja Groznijā, kur Markelovs bija biežs viesis. Tikpat nedzirdēta bija advokāta apņemšanās pārsūdzēt neseno tiesas lēmumu par bijušā Krievijas armijas pulkveža Jurija Budanova pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma. Budanovs bija ieslodzījumā pavadījis astoņus no viņam piespriestajiem desmit gadiem par čečenu jaunietes Elzas Kungajevas nolaupīšanu, izvarošanu un nožņaugšanu 2000.gadā Tangi Ču ciemā Čečenijā. Tiesa, izvarošanas epizode, par spīti nepārprotamai tiesu medicīnas ekspertīzei, procesā tika atzīta par nepietiekami pierādītu un izslēgta no apsūdzības. Markelovs bija sagatavojies piedāvāt tiesai jaunus pierādījumus un liecības par citiem Budanova noziegumiem pret Tangi Ču iedzīvotājiem, tai skaitā vairāku cilvēku spīdzināšanu un nogalināšanu. Arī šī lieta bija viena no nedaudzajām, kas simbolizēja simtiem tūkstošu Čečenijas karā cietušo civiliedzīvotāju iespēju panākt taisnīgu sodu viņu pāridarītājiem. Staņislavs Markelovs visvairāk uztraucās par to, ka šī iespēja varētu netikt izmantota, noslāpēta un nobēdzināta. Budanova lieta viesa cerības par likuma varas atdzimšanu Čečenijā — lai cik arī vāra un nenoturīga tā būtu. Tomēr šī iespēja palika neizmantota — Budanovs janvāra sākumā tika atbrīvots, sekoja plašas sabiedriska protesta akcijas Čečenijā, tad Markelova slepkavība. Advokāts tika nogalināts tūlīt pēc preses konferences, kurā viņš paziņoja, ka vērsīsies pie ģenerālprokuratūras, pieprasot jaunas krimināllietas sākšanu pret Budanovu. Daudzi Markelova nogalināšanu steidza saistīt ar brīvlaisto armijnieku vai viņa atbalstītājiem. Tiešām, Markelovs bieži saņēma draudus Budanova lietas sakarā, un viena no šādām īsziņām pienāca neilgi pirms viņa nāves. Tomēr advokāts ne tuvu nenodarbojās tikai ar Čečenijas iedzīvotāju aizstāvību, un draudi pienāca arī no citiem nelabvēļiem. Iemeslu atbrīvoties no advokāta varētu būt gandrīz tikpat daudz, cik viņa vesto lietu. Markelova aktivitāšu spektrs bija ļoti plašs. Viņš enerģiski vērsās pret Krievijas neonacistu apvienībām un aizstāvēja antifašistisko kustību (piemēram, 2007.gadā panākot trīs neonacistu notiesāšanu par antifašista Andreja Rjuhina nogalināšanu), kā arī atbalstīja tā dēvētos kreisos — anarhistu un pacifistu grupas, kurām bija problēmas ar varas iestādēm. Pagājušajā gadā Markelovam izdevās panākt lietas ierosināšanu pret diviem milicijas darbiniekiem, kuri Maskavā nepamatoti aizturēja un piekāva vairākus jauniešus. Markelovs bija arī avīzes Himkinskaja Pravda redaktora Mihaila Beketova advokāts. Beketovs paša sponsorētajā avīzē atmaskoja pašvaldības pārstāvju un viņu partneru plānus izcirst Maskavas Himku rajona mežu un izbūvēt tur maksas ātrgaitas maģistrāli uz Šeremetjevas lidostu. Pērn novembrī Beketovs tika piekauts līdz bezsamaņai paša mājas pagalmā Himkos un vēl joprojām ir smagā stāvoklī. Tikpat dedzīgi Markelovs aizstāvēja arī 342 Blagoveščenskas pilsētas Baškīrijā iedzīvotājus, kuri tika piekauti apvienotajā milicijas un OMON reidā 2004.gadā. Advokāts pārstāvēja arī arodbiedrību un vides aizsardzības aktīvistu intereses un vēl, un vēl. Kopēja pazīme gandrīz visām šīm lietām bija acīmredzama varas patvaļa, varas pārstāvju darbība ārpus likuma. Staņislavs Markelovs drosmīgi aizstāvēja tos, kurus apspieda, pazemoja un nogalināja valsts. Varētu teikt, ka viņš cīnījās par taisnīgumu visplašākajā nozīmē, neatkarīgi no tā, kas to apdraudēja — federālā vara, reģionālā vara vai atsevišķi nevalstiski grupējumi — neonacisti un neofašisti (kuru darbību un uzplaukumu Krievijā, šķiet, lielā mērā veicinājusi varas gaiteņos radītā nacionālistiskā lielvalsts ideoloģija). Turklāt advokāts darbojās ne tikai plašā ģeogrāfiskā amplitūdā Krievijas ietvaros. Markelovs iesaistījās vairākās iniciatīvās tuvākās un tālākās ārzemēs, piemēram, aizstāvēja opozīciju Baltkrievijā un vadīja Ziemeļkaukāza sekciju pagājušā gada Eiropas Sociālajā forumā Zviedrijā. Advokāta pārliecību kāds pat varētu izteikt kā mūslaiku sociālās Internacionāles saukli: "Visu zemju apspiestie, savienojieties!" Viens no šādas apvienošanās projektiem bija Markelova izveidotais un vadītais Likuma varas institūts, kuram viņš centās piesaistīt ne tikai līdzīgi domājošus juristus un advokātus no dažādiem Krievijas apgabaliem, bet arī domubiedrus no ārvalstīm. Tomēr pat aktīvais un panākumiem bagātais Markelovs apzinājās savu iespēju robežas, apzinājās, ka nav visspēcīgs un nespēj iemiesot likuma varas ideālu (vai tas vispār ir iespējams?). Vai gan citādi viņš kādā no nesenajiem mītiņiem Maskavā būtu teicis: "Es esmu noguris. Esmu noguris atpazīt paziņas kriminālajās hronikās. Tas vairs nav darbs, tas ir izdzīvošanas jautājums. Mums jāaizstāvas pret nacistiem, pret mafiozām valsts varas iestādēm, pret tiesībsargājošajām iestādēm, kas bieži vienkārši kalpo valsts varai. Un mēs ļoti labi saprotam, ka mūs neviens neaizstāvēs. Ne Dievs, ne cars, ne likums — nu jau neviens, tikai mēs paši. Un tikai tad, kad mēs viens otru balstīsim un aizstāvēsim, tikai tad mēs izlauzīsimies. Es ceru, ka tā notiks, jo citādi mēs velti esam šeit pulcējušies."1 Un tāpēc tagad ir grūti noticēt varasvīru paziņojumiem, ka Markelova slepkavība tiks rūpīgi izmeklēta un vainīgie saukti pie atbildības, ka izmeklēšanu personīgi kontrolēs Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Čaika, ka prezidents Medvedevs, kurš kā vienu no savām prioritātēm minējis cīņu pret "tiesisko nihilismu", desmit dienas klusēja un neizteica līdzjūtību nogalināto tuviniekiem tāpēc, ka "negribēja politiski ietekmēt izmeklēšanu". Visticamāk, ka advokāta slepkavība netika organizēta augstākās varas gaiteņos. Tomēr šī pati vara ir radījusi visus priekšnoteikumus, lai šādas brutālas izrēķināšanās varētu notikt un palikt nesodītas. Neviena no iepriekšminēto politiķu un žurnālistu slepkavību izmeklēšanām nav nesusi ticamus rezultātus, un tādus nesola arī pašlaik ritošā tiesas prāva Annas Poļitkovskas lietā. Ļoti iespējams, ka cilvēktiesību aizstāvju norādes, ka slepkavu atrašana un sodīšana ir valsts goda lieta un ka tagad valstij beidzot jāizvēlas, kurā pusē nostāties, tiks atstātas bez ievērības. *** Bet atgriezīsimies pie procesiem Čečenijā kā pie īpaši spilgta varas patvaļas piemēra. Iepriekšminētā Staņislava Markelova atziņa, ka cilvēkus var aizstāvēt tikai viņi paši, Čečenijā ir spēkā jau ilgu laiku. Pirmskara Čečenijas sabiedrību (ieskaitot čečenu diasporas Maskavā un citviet) deviņdesmito gadu sākumā varēja raksturot kā tādu, kurā līdztekus valda divējādas izjūtas — gan pāridarījuma apjauta un Krievijas valsts (Padomju Savienības) noliegums, gan arī piederība šai valstij un kopējas vēstures apziņa, taču kara laikā pieredzētā neierobežotā valsts vardarbība pret civiliedzīvotājiem piederību ir iznīdējusi, vietā liekot neremdināmu, smeldzošu netaisnības izjūtu. Likuma stiepšana un piemērošana atkarībā no zvaigznīšu skaita uz varas pārstāvju uzplečiem, kā tas bija vērojams Budanova lietā, šo sajūtu nemazina. Tomēr pat Čečenijas iedzīvotāji, nedaudzi no to 80— 100 tūkstošu aviācijas uzlidojumos un "tīrīšanās" bojāgājušo un aptuveni 10 tūkstošu bezvēsts pazudušo, kā arī tūkstošiem spīdzināto un nepamatoti notiesāto cilvēku radiniekiem2, taisnību vismaz daļēji mēģina panākt likuma ietvaros. Uzņēmīgākie no viņiem iesaistījušies garos tiesas procesos, apguvuši likumu nianses, neskaitāmas reizes klauvējuši pie dažādu valsts iestāžu durvīm, rakstījuši simtiem vēstuļu, sūdzību un prasību, tikušies ar advokātiem un citiem sūdzību iesniedzējiem. Saskaroties ar Krievijas tiesu varas neieinteresētību un apzināto neefektivitāti, drosmīgākie vai vienkārši tie, kuriem vairs nav ko zaudēt, vērsušies Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Līdz 2008.gada jūlijam ECT bija pasludinājusi spriedumus 37 Čečenijas iedzīvotāju sūdzībās pret Krievijas valsti, kas pārsvarā attiecās uz cilvēku bezvēsts pazušanu un nogalināšanu3. Katrā no lietām tika konstatēti vismaz divi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteikto tiesību pārkāpumi, 34 lietās — tiesības uz dzīvību neievērošana. ECT piesprieda Krievijas valstij izmaksāt cietušajiem kompensācijas, kas arī tika izdarīts. Pērn jūlijā ECT izskatīšanas stadijā atradās vēl vairāk nekā 60 Čečenijas iedzīvotāju sūdzību. Starp iesniegumiem bija arī čečena Umara Israilova un viņa tēva sūdzības par pašreizējā Čečenijas Republikas prezidenta Ramzana Kadirova vadībā veikto cilvēku nolaupīšanu, spīdzināšanu un nogalināšanu. Kādreizējais separātistu kaujinieks, kurš ar spīdzināšanu 2003.gadā tika piespiests pievienoties promaskaviskā prezidenta nelaiķa Ahmada Kadirova (seniora) apsardzei, 2005.gadā dezertēja un aizbēga uz Rietumeiropu. Apmeties Austrijā, Israilovs iesniedza sūdzību ECT4. Israilova tēvs, kurš pēc dēla aizbēgšanas tika turēts un spīdzināts Ramzana Kadirova (juniora) nelegālajos cietumos un tāpat kā dēls vēlāk aizbēga uz Rietumiem, ECT iesniedza atsevišķu sūdzību. Šī gada 13.janvārī 27 gadus vecais Umars Israilovs tika nošauts Vīnē uz ielas. Pagaidām aizdomās par viņa slepkavību tiek turēti vairāki čečenu vīrieši. Anonīmi avoti vēstī, ka kopš Israilova lietai veltītajām nesenajām publikācijām ārzemju un Krievijas presē, kurās tika minēts arī 300 likvidējamo Kadirova ienaidnieku saraksts, Čečenijā pieņemas spēkā potenciālo prezidentam nelabvēlīgo liecinieku aizturēšana un nogalināšana. Šīs ziņas nav guvušas plašu rezonansi, jo represijām pakļautie klusē, bet pārējie, kas spiesti dzīvot vispārējā baiļu un terora atmosfērā, pat neuzdrīkstas atzīties, ka iepazinušies ar minētajiem rakstiem. Israilovs nebija pirmais, ko piemeklēja šāds liktenis. Pagājušā gada augustā Groznijā pavisam klusi "pazuda" Magomedsaļihs Masajevs. Šis cilvēks 2006.gada nogalē pavadīja četrus mēnešus nelegālajā cietumā Kadirova drošības spēku bāzē Centorojas ciemā un pēc tam ne tikai vērsās vietējā tiesā ar sūdzību par nelikumīgu aizturēšanu un tika atzīts par cietušo ierosinātajā krimināllietā, bet vērsās arī pie vietējām un starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām, lai pastāstītu par notiekošo kadiroviešu nelegālajos cietumos. Masajevs bija pirmais, kurš uzdrošinājās atklāti liecināt pret Čečenijas prezidentu. Viņš tika nolaupīts nepilnu mēnesi pēc tam, kad intervijā avīzei Novaja Gazeta5 bija aprakstījis savu nokļūšanu un dzīvi apcietinājumā pie Kadirova. Kopš tā laika par Masajevu nekas nav dzirdēts. Zīmīgi, ka par nolaupītā vīrieša ģimenes advokātu kļuva Staņislavs Markelovs. Acīmredzot prezidents Kadirovs, kurš advokātu jau pēc nāves apbalvoja ar ordeni "Par nopelniem [darbā] Čečenijas Republikā" un nodēvēja viņa slepkavību par mēģinājumu "iebiedēt" sabiedrību, bija "piemirsis" vai nebija "ievērojis" Masajeva lietu. Ordenis Markelovam tika piešķirts "par aktīvu un taisnīgu darbu tiesību aizstāvībā un pilsonisko pozīciju, kas vērsta uz likuma aizsargāšanu un stiprināšanu". Savukārt bijušo pulkvedi Budanovu Kadirovs nodēvēja par šizofrēniķi, slepkavu un čečenu tautas ienaidnieku, "aizmirstot" par slepkavībām, kas ir uz paša sirdsapziņas. Masajeva, Israilova un citu nelabvēļu "neitralizēšana" un neticamie Kadirova režīma paziņojumi, kuros iepīta cilvēktiesību retorika, ir tipiski Čečenijas pēckara dzīves piemēri un tieši varas patvaļas radīto seku apliecinājumi. Krievijas valdības sankcionētā nelikumīgā vardarbība pēc tā dēvētās konflikta čečenizācijas (ko veicināja Maskava) tur tagad tiek īstenota galvenokārt ar Čečenijas vietējo varas iestāžu starpniecību. Čečenizācijas gaitā tika panākts, ka Krievijas armijas karavīrus, kas vēl joprojām kuplā skaitā atrodas Čečenijā (un arī citās Ziemeļkaukāza republikās), iedzīvotāju nelikumīgā aizturēšanā, spīdzināšanā un iznīcināšanā tagad nomainījuši vietējie dažādu "tiesībsargājošo" iestāžu (to skaitā paramilitāru vienību) darbinieki. Jāpiezīmē gan, ka Čečenijas vietējās varas struktūras "terorisma apkarošanas" ietvaros mēdz arī sadarboties, ne tikai cīnīties par ietekmi ar tiešā federālā pakļautībā esošām struktūrām (FSB, GRU, citām speciālām Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas vienībām), kuru štatā ir arī čečeni. Tikai jautājums, par kādu "terorismu" ir runa. Lai gan Maskavai patīk raksturot situāciju Ziemeļkaukāzā caur starptautiskā terorisma prizmu, biežajiem uzbrukumiem tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem šajā reģionā ir ļoti maz vai vispār nav sakara ar Al Qaeda un citiem pārrobežu teroristu tīkliem. Daudzkārt tiem pat nav sakara ar Krievijas vietējo, nacionālā mēroga terorismu (kura piemēri ir Dubrovkas teātra sagrābšana Maskavā 2002.gadā un skolas ieņemšanu Beslanā Ziemeļosetijā 2004.gadā), ko pakāpeniski kopš pirmā Čečenijas kara sākuma 1994.gadā sekmējusi valsts vardarbība, milzīgie, ne ar ko neattaisnojamie cilvēku upuri un gandrīz pilnīga sociālekonomiskās vides sagraušana. Šī terorisma iemesls bieži vien ir pavisam cits. Proti, Čečenijas sabiedrībā, kur joprojām liela nozīme ir indivīda un dzimtas goda aizstāvēšanai un pušu samierināšanai vai atriebībai dzīvības atņemšanas gadījumā, varas patvaļa sekmējusi tūkstošiem neatšķetināmu atriebības saišu un pienākumu rašanos, kas uztur vardarbības ciklu. Šajā procesā samierināšanās vai atriebība mēdz būt daudz svarīgāka par jebkuru pretošanās ideoloģiju — laicīgu vai reliģisku, un bieži "teroristi" (kurus Ziemeļkaukāzā pārsvarā sauc par kaujiniekiem, retāk — par vahābītiem, kā tiek dēvēti visi, kas dod priekšroku no vietējā sūfisma atšķirīgai islāma praksei, un prezidenta Kadirova gvardē — arī par "sātaniem") uzbrūk militārajām un milicijas vienībām tieši atriebes nolūkos. Un otrādi — vīrieši pievienojas Kadirova drošības spēkiem vai milicijas vienībām, lai varētu īstenot atriebību pret kaujiniekiem vai pasargātu sevi no draudošās atriebības. Šos procesus nevar kontrolēt ne armija, ne specdienesti, un vēl mazāk te līdz "starptautiskās cīņas pret terorismu" retorika. Turklāt Kadirova noteiktā vietējā kārtība paredz, ka pretošanās kustības kaujinieku amnestija iespējama tikai tad, ja viņi pievienojas pašreizējā režīma militārajām un milicijas vienībām. Vienkārša ieroču nolikšana un atgriešanās mierīgā dzīvē nav iespējama — šādi cilvēki un viņu radinieki parasti tiek vajāti, aizturēti un spīdzināti kā "teroristi", jo nav pierādījuši savu lojalitāti, pievienojoties pašreizējās varas struktūrām. Bet ir vēl kāda būtiska tendence, ko veicinājusi valsts vardarbība un patvaļa. Proti, tā radījusi paaudzi, kas izaugusi kara apstākļos un savu protestu pret sociālo netaisnību pauž, pievienojoties kaujiniekiem mežos un/vai rodot jēgu un kopības izjūtu islāmticībā un īpašā džihāda skaidrojumā. Šādi noskaņotu jauniešu ir daudz gan Čečenijā, gan arī kaimiņrepublikās Ingušijā un Dagestānā, dažviet arī Kabarda-Balkārijā un Karačaja-Čerkesijā. Cīņa pret šādām zem islāma karoga vienotām, pret pastāvošo varu noskaņotām grupām līdz šim nav bijusi veiksmīga, gluži otrādi — tā radījusi pretēju efektu. Turklāt Ingušijā un Dagestānā atriebes karuselis, kurā cilvēku nelikumīgai aizturēšanai, spīdzināšanai vai nogalināšanai pretterorisma operāciju ietvaros nemitīgi seko atbildes uzbrukumi tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem un armijas daļām un reizēm arī publiski protesta mītiņi, pēdējā laikā pieņēmis pat lielākus apgriezienus nekā Čečenijā. *** 1. Sobiķija: Pamjaķi Staņislava Markelova, http://www.granitv.ru/entries/599. 2. Tā kā oficiāla bojāgājušo uzskaite karadarbības laikā Čečenijā netika veikta, šeit izmantoti cilvēktiesību organizāciju aptuveni aprēķini. Organizācija Memoriāls arī veikusi izpēti 25—30% no republikas teritorijas un tur reģistrējusi vairāk nekā 3000 bezvēsts pazudušo. "Bezvēsts pazudušais" ir eifēmisms, kas pašlaik liek ciest, velti cerēt un meklēt tuviniekus tūkstošiem čečenu ģimeņu, — eifēmisms, kas aizstāj apzīmējumu "nogalināts". 3. Philip Leach, The Chechen Conflict: Analysing the Oversight of the European Court of Human Rights, European Human Rights Law Review, Issue 6, 2008. 4. Skat. J.C. Chivers, Slain Exile Detailed Cruelty of the Ruler of Chechnya, New York Times, 31.01.2009., Venskoje ubijstvo, Novaja Gazeta, 04.02.2009. 5. Muhamadsalah Masajev: Počķi četire mesjaca ja nahoģilsja v založņikah u Ramzana Kadirova, Novaja Gazeta, 10.07.2008.