Kas būs noteicējs
Lisabonas līgums patiešām ievieš jaunu kvalificētā balsu vairākuma sistēmu, bet tā ir taisnīgāka, caurskatāmāka un padara visas dalībvalstis vienlīdzīgas, jo katrai dalībvalstij ir viena balss, taču tās ietekme ir atkarīga arī no dalībvalsts iedzīvotāju skaita. Vairākumā gadījumu lēmuma pieņemšanai Padomē būs nepieciešams vismaz 55% jeb 15 dalībvalstu atbalsts, kas aptver vismaz 65% Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka lielās valstis nevarēs pārbalsot mazās valstis, jo nepietiks nepieciešamo balsu, piemēram, ar Vācijas, Francijas Itālijas, Polijas, Spānijas un Lielbritānijas balsīm būs par maz, lai savāktu 55% ES dalībvalstu balsu. Savukārt mazās valstis nevarēs pārbalsot lielās, jo tām nepietiks nepieciešamā iedzīvotāju skaita. Tā kā Latvijas ietekme līdz ar Lisabonas līgumu palielinās, tas Latvijai ir daudz izdevīgāk nekā patlaban spēkā esošie Nicas līguma kvalificētā balsu vairākuma noteikumi.
Lisabonas līgums patiešām paplašina jomas, par kurām lēmumi tiks pieņemti nevis vienprātīgi, bet gan ar balsu vairākumu. Taču tās ir 44 jomas, kurās vai nu agrāk lēmumi tika pieņemti vienprātībā, vai arī tās agrāk nebija ES kompetencē. Daļa no šiem jautājumiem ir konkrēti, piemēram, noteikumi, kā miljons ES iedzīvotāju var ierosināt Eiropas Komisijai izstrādāt kādu likumdošanas projektu vai arī kā tiek iecelts Eiropadomes pastāvīgais priekšsēdētājs un augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jautājumos. Citi jautājumi ir plašāki, piemēram, lēmumi par transportu, tūrismu, kosmosu un citi. Būtiskākais bloks, par ko līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā vairs netiks lemts vienbalsīgi, ir sadarbība terorisma apkarošanā, noziegumu un nelegālās imigrācijas ierobežošanā. Taču nodokļu, ārlietu, aizsardzības un sociālās aizsardzības jomās lēmumi joprojām tiks pieņemti pēc vienprātības principa, ja vien pašas dalībvalstis nelems citādi.
Uzsvēršu, ka Lisabonas līguma projektu pieņēma nevis kāda mistiska Brisele, bet gan pašas dalībvalstis, kas vienojās padziļināt sadarbību (izņemot Lielbritāniju un Dāniju, kas no dažām sadarbības jomām ir izstājušās). Līdzšinējais lēmumu pieņemšanas mehānisms — vienprātība — bija jāpielāgo mūsdienu realitātei: ES ar 27 un nākotnē vēl vairāk dalībvalstīm, jo vienprātību panākt tik daudz un daudzveidīgu valstu vidū ir arvien grūtāk un tas prasa arvien vairāk laika. Turklāt neviena interesēs nav radīt situācijas, kurās kāda dalībvalsts vai valstis regulāri jūtas "pārbalsotas", jo valstu dalība ES ir brīvprātīga un to pamato vēlme sadarboties. Tāpēc līgumā ir iestrādāti arī noteikumi, kas ļauj divām vai trim dalībvalstīm lūgt uz laiku apturēt balsošanu par kādu jautājumu, ja netiek atrasts bloķējošais mazākums — vismaz četras dalībvalstis.
Izstāšanās no ES
Presē izskanējis, ka "ļaunais" Lisabonas līgums paredzot arī negodīgus noteikumus, kā dalībvalsts varētu izstāties no ES, jo būšot jāgaida divi gadi, jāatmaksā nauda, ko esam saņēmuši, un, ja to nevarēsim izdarīt, mums varot piespiest palikt ES.
Patiesībā Lisabonas līgums pirmo reizi ES vēsturē paredz izstāšanās procedūru, kas balstās uz atziņu, ka izstāšanās ir brīvprātīga, tikai ir jāvienojas par izstāšanās nosacījumiem, nevis vienkārši "jāaizcērt durvis", izstājoties nekavējoties. Divi gadi nebūs jāgaida obligāti, bet gan tikai, ja izstāties gribošā valsts ar pārējām ES dalībvalstīm divu gadu laikā kopš savas vēlmes oficiālas izteikšanas nebūs panākusi vienošanos par aiziešanas noteikumiem. Tie savukārt sevī ietvers atrunas par turpmākajām valsts attiecībām ar ES, piemēram, vai tai būs pieeja ES iekšējam tirgum un teritoriālajiem ūdeņiem, kas notiks ar brīvo preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustību šīs valsts teritorijā, kas notiks ar lauksaimniekiem, kuri saņēmuši ES tiešos maksājumus, vai būs iespēja saņemt ES finansiālo palīdzību un kas notiks ar šīs valsts pilsoņiem, kuri strādā ES institūcijās.
Tā kā neviena valsts līdz šim nav izteikusi vēlmi izstāties no ES, vienīgais līdzīgais piemērs ir Grenlande. Tā iestājās Eiropas Kopienā kā Dānijas teritorija 1973.gadā, bet līdz ar autonomijas ieviešanu Grenlandes iedzīvotāji 1982.gada referendumā nolēma izstāties no ES priekšteces. Izstāšanās sarunu galvenais temats bija Grenlandes zvejnieku vēlme paturēt pieeju ES tirgum, kā arī iespēja iegūt ES palīdzību un aizdevumus. Lai gan šo priekšlikumu atbalstīja EK, dažas dalībvalstis tam nepiekrita, uzsverot, ka ES Grenlandē jau bija ieguldījusi lielus finanšu līdzekļus un tās izstāšanās varētu apdraudēt kopējo zivsaimniecības politiku. Beigās valstis vienojās, ka ES dalībvalstīm paliks tiesības zvejot Grenlandes teritoriālajos ūdeņos apmaiņā pret ES finansiālu palīdzību. Turklāt ES neuzstāja uz Grenlandē zaudēto investīciju kompensēšanu.
Mēs arī tiekam biedēti, ka līgums radot ES kā unitāru valsti, atņemot valstīm pašnoteikšanās tiesības visās jomās, kā arī "savu" komisāru. Tāpat Lisabonas līgums nosakot, kāda būs kopīgā ES ārlietu un drošības politika, kā arī enerģētikas politika. Turklāt līgumā esot jaušamas demokrātijas vājināšanās tendences.
Patiesībā ES joprojām būs "vienota daudzveidībā", komisārs no katras dalībvalsts nebūs tikai vienā no trim Komisijas termiņiem, taču tas arī nozīmēs, ka netiks mākslīgi radīti jauni komisāra portfeļi, nelietderīgi tērējot nodokļu maksātāju naudu. Turklāt komisārs strādā visas ES interesēs, nevis ir valsts pārstāvis Briselē, jo valsts intereses tiek pārstāvētas Eiropadomē un Padomē, kur darbojas dalībvalstu ministri. Līgums palielina Eiroparlamenta lomu likumdošanā un budžeta apstiprināšanā, kā arī noteic, ka Parlamenta vēlēšanu rezultāti ir jāņem vērā, veidojot Komisijas sastāvu. Nacionālajiem parlamentiem līgums dod tiesības pārbaudīt, vai problēmas, ar kurām iecerēts nodarboties ES līmenī, piemēram, pasta regulējums vai pretdiskriminācijas normas, nav labāk atrisināmas pašās valstīs. Bet vienam miljonam ES iedzīvotāju tiks dotas tiesības iesniegt Komisijai priekšlikumu izstrādāt kādu likumdošanas projektu.