Droši vien visbiežāk ar to tiek saprasta ekonomikas nostabilizēšanās un izaugsme. Te gan jāņem vērā, ka patiesībā valsts varas rokās nav nemaz tik daudz instrumentu, lai šos mērķus sasniegtu, lai ko šobrīd sola politiķi.
Var nežonglēt ar nodokļiem. Tas nu būtu apsolīts un, visticamākais, tiks pildīts. Izskanējušās idejas par pazemināto PVN likmju atcelšanu vai progresīvo IIN, visticamākais, līdz īstenošanai nenonāks. Varētu būt cīniņi ap nekustamā īpašuma nodokļa jautājumu bloku, tomēr nekas, žargonā runājot, krimināls te diez vai sagaidāms.
Var ieplūdināt ekonomikā naudu. Ja tas netiek darīts uz parāda palielināšanas rēķina (cik noprotams, atkrīt), tad to var izdarīt, ieslēdzot naudas drukāšanas mašīnu (jācer, ka atkrīt, jo rezultātā palielinātā inflācija nodarīs pāri tiem - pensionāriem, bezdarbniekiem, zemāku algu saņēmējiem -, kuru pirktspēja netiks līdzi dzīves dārdzībai). Var aktīvāk un pareizāk izmantot ES finansējumu. Noteikti! Tikai jārēķinās, ka pozitīvās sekas objektīvi diez vai būs sajūtamas jau nākamgad. Plus - un te gan vietā pārmetums politiķiem par nepamatotu solīšanu - pat naudas izteiksmē itin iespaidīgas investīcijas nenozīmē tūkstošiem jaunu darbvietu. Ekonomikas konkurētspējas, attīstības mērķim modernas ražošanas iekārtas, tehnoloģijas ir svētīgas, bet tām nav vajadzīgi daudzi apkalpotāji, turklāt sāpīgs ir jautājums par mūsu bezdarbnieku sagatavotību šādam darbam. Citiem vārdiem sakot, priekšvēlēšanu debatēs tik bieži piesauktā jaunu darbvietu radīšana tieši politiķu pūliņu rezultātā ir veltu cerību došana. Ja nav mainījusies ekonomikas struktūra, ar valsts iejaukšanos vien nepietiek - ASV stimulēšanas programmas mērāmas miljardos dolāru, bet bezdarba līmenis būtiski nepazeminās. Tātad jārēķinās, ka būs labi, ja bezdarba līmenis nākamā gada beigās nebūs palielinājies - jaunradīto darbvietu būs pietiekami, lai «uzsūktos» tie ļaudis, kurus spiedīs ārā no valsts pārvaldes (vismaz tāds mērķis it kā pieteikts).
Tāpēc, ja gribam noformulēt reālu mērķi, ko sagaidīt no politiķiem (lai pēc tam nebūtu vilšanās) ekonomikā, pragmatiski tas skanētu: galvenais, lai neko, atvainojiet, nesačakarē. Respektīvi, slīcēju glābšana paliks pašu slīcēju ziņā - veiksme būs tad, ja slīcējam vēl kāds neķerstīties ap rokām un nemēģinās uzkraut lieku smagumu.