Pēdējā desmitgadē arvien biežāk tiek uzdots jautājums: vai mums ir vajadzīga demokrātija? Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados, dziesmoto revolūciju laikā, kad gāzās Berlīnes mūris un tika drupināta Padomju Savienība, atbilde uz šo jautājumu bija viennozīmīga lielā daļā pasaules sabiedrību. Fransiss Fukujama pat šai tēzei veltīja veselu grāmatu, dažādu autoritāro valstu vadītāji steidza sevi dēvēt par demokrātiem, lai vienkārši neizskatītos jocīgi vai netiktu starptautiski izolēti.
Tagad ir citādi. Virkne autoritāru vai vienkārši nedemokrātisku valstu vadītāju apšauba nepieciešamību pēc demokrātiskām reformām. Pateicoties gāzes un naftas cenām, daudzas no šīm valstīm piedzīvo ekonomisko augšupeju. Šķiet, ka piesliešanās demokrātisko valstu saimei pati par sevi negarantē ekonomisko uzplaukumu un labu dzīvi. Savukārt tradicionāli demokrātisko pasaules valstu ietekme pasaulē dažādu iemeslu dēļ ir kritusies, un globālo politiku arvien vairāk ietekmē ekonomiskās intereses, nevis vērtības un ideāli. Demokrātija vairs nešķiet tik pārliecinošs izvēles variants kā pirms dažiem gadu desmitiem. Kāpēc tad mums tomēr iestāties par demokrātiju?
Šeit ir vietā atgādināt, ka politika bez ideāliem ir mirusi politika, kurai nav nākotnes. Politika ir vienmēr bijusi par to, kā padarīt dzīvi labāku caur taisnīgāku pārvaldi. Nepastāvot demokrātiskai sistēmai politikā, dažādu ideju konkurence par taisnīgāku un labāku dzīvi vienkārši nespēj pastāvēt. Tā vietā, iespējams, parādās konkurence par ekonomiskajiem labumiem, kas ļauj pilsoņiem sacensties savā starpā — kuram greznāks auto vai kā Kubā vienkārši iegādāts dators, tiesa, bez tiesībām uz piekļuvi internetam. Viena no galvenajām demokrātijas priekšrocībām ir iespēja brīvi sacensties dažādām idejām un dzīves uzskatiem, tā teikt, brīvā konkurence idejās un politikā. Ja šī iespēja tiek liegta, pilsoņiem atliek vienīgi paļauties uz savu vadītāju taisnīgu, modernu un intelektuālu domāšanu, kas ļautu viņus vest pretim saulainai tālei. Ekonomiskā uzplaukuma rezultātā Ķīnā, Krievijā, Baltkrievijā, Irānā vai Kubā valsts vadītāji nopietni argumentē, ka šīm valstīm ir savs, specifisks ceļš ejams un universālās demokrātijas normas uz viņiem nav attiecināmas vai ir vienkārši kaitīgas.
Esmu pārliecināts, ka Latvijā būs pietiekami daudz indivīdu, kuri apgalvos līdzīgi, ka viņiem demokrātija neko daudz nenozīmē un ir pietiekami abstrakta, lai tērētu savu laiku, aktīvi par to iestājoties. Daudz svarīgāk ir risināt savus ikdienas jautājumus, kur rezultātu savai darbībai vai bezdarbībai mēs ievērojam daudz ātrāk. Demokrātija mums vēl nav kļuvusi vērtība pati par sevi. Savukārt, ja demokrātija netiek uzskatīta par vērtību, tad arī iesaistīšanās politiskajā dzīvē ir apdraudēta, jo demokrātija un pilsoniskā, politiskā aktivitāte ir savstarpēji nenodalāmas lietas. Ja aplūkojam lielas sabiedrības daļas attieksmi pret politiku, redzam, ka, tikko sarunā parādās vārds "politika", vai arī sabiedriskā aktivitāte tiek saistīta ar politiku, daļa sabiedrības no šī jautājuma novēršas vai uztver to skeptiski un pat ciniski. Tiek apgalvots, ka nevajag šo jautājumu "politizēt", "tā ir politika" utt.
Patiesībā vienā aspektā šiem cilvēkiem ir taisnība. Politika ir "gaisā" mums līdzās. Ja kāds domā, ka viņš vai viņa spēj dzīvot starp cilvēkiem un neiesaistīties politikā, šis cilvēks rūgti maldās. Katram, kas nedaudz ir studējis politiku, ir skaidrs, ka no politikas nevar izbēgt. Kā raksta Dāvids Helds, neatkarīgi no mūsu vēlmes sabiedrība eksistē politiski un mēs to iespaidojam gan ar savu darbību, gan bezdarbību. Tad jau labāk ar apzinātu darbību. Ja tas ir tā, tad vislabāko iespēju apzināti darboties politikā mums sniedz demokrātija.
Atbildot uz jautājumu, kas ir demokrātija, var izvēlēties dažādus ceļus, tomēr mūsdienu Latvijas lasītājam ir jāsaprot demokrātijas galvenais princips, kuru, manuprāt, vislabāk ir aprakstījis Roberts Dāls savā grāmatā Poliarhija. Proti, demokrātija ir tāda pārvaldes sistēma, kurā valsts institūcijas, valdība, politiķi ir pastāvīgā atskaites stāvoklī savas tautas priekšā. Varas pieņemtie lēmumi ir kvalitatīvs risinājums sabiedrības gribai un atbilstošs sabiedrības interesēm.
Ja mēs šajā mirklī pievēršamies Latvijas konkrētajai politiskajai situācijai, mēs redzam, ka abi raksta sākumā minētie referendumi, lielā mērā ir iniciēti tieši šī apstākļa dēļ. Proti, Latvijas valdošās aprindas ilgstoši ir uzturējušas politiku, kas atgādina arogantu aizbildniecību pār tautu — "mēs zinām, ko jūs gribat", "ļaujiet mums strādāt", "neradiet haosu ar savām politiskajām iniciatīvām".
Es uzskatu, ka 2. un 23.augusta referendumi ir par divām Latvijas sabiedrībai un demokrātiskai sabiedrībai svarīgām lietām. Pirmais referendums ir reakcija uz to, ka Latvijas politiskā elite, valdība, partijas ir ilglaicīgi ignorējušas Dāla izvirzīto demokrātijas pamatprincipu — būt atbildīgiem par saviem darbiem sabiedrības priekšā. Sabiedrībai tas ir apnicis, un sabiedrība vēlas pateikt, ka jāpārtrauc ir tāda politiskā prakse, kur partijas domā, ka var netraucēti četrus gadus no vienām vēlēšanām līdz otrām darīt, ko iegribas, neinteresējoties par sabiedrības viedokli. Nav neviena argumenta, kas būtu pietiekami spēcīgs, lai sabiedrībai neļautu šo atskaiti prasīt biežāk un vajadzības gadījumā atlaist politiķus, kuri neciena tautu un demokrātiju. Visskaļāk ir izskanējis referenduma pretinieku arguments par to, ka viena ceturtā daļa iedzīvotāju spēs atlaist Saeimu. Šis arguments neiztur kritiku, jo tas ir maldīgs. Viena ceturtā daļa vēlētāju spēj atlaist Saeimu, ja ir pietiekami augsta līdzdalība un Saeimas aizstāvji starp vēlētājiem sēž mājās un politikā nepiedalās. Neviens neliek pārējām ceturtdaļām sēdēt mājās un nepaust savu viedokli.
Otrs referendums ir par valsts ekonomisko un sociālo atbildību savas tautas priekšā. Kopš valsts atjaunošanas ir pagājuši 17 gadi, bet sabiedrības lūgums saviem varas pārstāvjiem atrisināt nabadzības problēmu nav radis dzirdīgas ausis. Sociālais budžets tiek izmantots pamatbudžeta parādu un caurumu lāpīšanai, bagātie kļūst bagātāki, vidusšķira neliela, bet sabiedrības vairākums — nabadzīgāki. Demokrātiska pārvaldes sistēma cita starpā nosaka, ka sabiedrības līdzdalība ir iespējama tad, ja pilsoņiem ir kaut nedaudz no ikdienas rūpēm brīva laika, kuru veltīt politikai. Šī sabiedrības daļa parasti ir vidusšķira, kas tiek uzskatīta par demokrātijas galveno bastionu. Šķiet, ka Latvijas politiskajai varai nevajag pilsoņus, kuriem ir laiks un vēlme sevi veltīt politikai. Ekonomiskā politika, kas nepalīdz veidoties vidusšķirai, bet uztur lielu nabadzīgo pilsoņu slāni, ir kaitīga demokrātijai, bet laba tiem, kuri negrib īstenot demokrātijas pamatprincipu par politisko atskaiti sabiedrības priekšā.
Ja 23.augusta referendums vainagosies panākumiem, mēs varēsim runāt par Latviju kā par sociāli atbildīgāku valsti, kura respektē savu pilsoņu prasības un domā par to, kā stiprināt stabilu, tiesisku un demokrātisku pārvaldes sistēmu. Cilvēkiem, kas sociālo reformu gaitā tiks izrauti no nabadzības, atgriezīsies ticība sev, savai valstij un demokrātijai.
Pirms pāris gadiem, kad Latvijas plašsaziņas līdzekļos tika runāts par korupciju, lietoja terminu "valsts nozagšana". Es domāju, ka tagadējā situācijā vērts runāt par kādu citu terminu — "demokrātijas nozagšana". Latvijas valdošās elites virsotne baidās no aktīvas un plašas sabiedrības iesaistes politikā un valsts pārvaldē. Bailes pastāv tāpēc, ka atsevišķiem cilvēkiem zudīs varas monopols, kas tika iegūts pārejas perioda juku laikos kopā ar nozīmīgiem finanšu resursiem. Šis monopols var pastāvēt daļēji demokrātiskā vai regulētas demokrātijas sabiedrībā, bet ne patiesi demokrātiskā sistēmā. Ja abi referendumi vainagosies panākumiem, Latvija kā demokrātiska sabiedrība ilgtermiņā būs ieguvēja.