Nepalielināt parādu

Laiku pa laikam publiskajā telpā ir spriests par to aizdevuma daļu, kuru Latvija nav izmantojusi, jo tā bija paredzēta finanšu sektora stabilizācijai vajadzības gadījumā, kas, par laimi, nenotika. Protams, nelāgi, ka esam par to maksājuši vairākus desmitus miljonu latu procentos, bet – par zināmu garantiju pret banku krīzi ir vērts maksāt. Tagad – saistībā ar lielāku skaidrību par Parex, Citadeles un LHZB tālāko nākotni – atbrīvosies vairāki simti miljoni latu. Tātad, lai cik paradoksāli tas skan, nauda valstī ir. Tas nenozīmē, ka nav vajadzīgas reformas, tomēr problēmu ar likviditāti nav. Šādā kontekstā zināmu neizpratni raisa ziņas (kas, protams, šodienas gaisotnē skaļi neizskan), ka Latvijas pārstāvji ir devušies t. s. iepazīstināšanas vizītē uz Eiropas finanšu tirgiem, lai iekārdinātu jaunus aizdevējus iegādāties Latvijas parādzīmes vairāku simtu miljonu apmērā. Pirmā reakcija: varbūt šī nauda nepieciešama, lai akumulētu līdzekļus, kas nepieciešami, lai sāktu atdot starptautisko aizdevumu? Izklausās loģiski, tomēr zinoši cilvēki teic, ka pašreiz mēs šo naudu piesaistīsim ar lielākiem procentiem nekā tad, ja paciestos un šo vingrinājumu izdarītu pēc tam, kad ekonomikā ieviesta lielāka kārtība. Citiem vārdiem sakot, rodas aizdomas, ka papildu aizņemšanās mērķis ir akumulēt pēc iespējas vairāk naudas, pat ja tā pašlaik nav vitāli nepieciešama, lai vēlāk varētu to izmantot politiskiem mērķiem – būt dāsniem un patīkamiem. Ja SVF kaut ko iebildīs, varēs lepni paziņot, ka programma nākamgad tāpat beidzas un jūs te mūs nemācīsiet dzīvot.Pikantākais ir tas, ka šo «kara lādes» pildīšanas vingrinājumu izpilda nevis ar Vienotību saistīti cilvēki, bet spēki, kuri vēl nesen bija sataisījušies uz jaunas valdības tapināšanu rudenī un kuriem ir savi ietekmes aģenti valsts iestādēs augstā līmenī. Pēdējo dienu notikumi šajos plānos ir ienesuši korekcijas, tomēr tas nemaina lietas būtību. Valsts parāds nedrīkst būt politisku kombināciju priekšmets.