Acīmredzot lielāko piktumu parlamentāriešos izsaukusi K. Gobas dokumentālā filma homo@lv. Tautas kalpus varētu saprast, ja Goba stulbākajās mūsdienu politkorektuma tradīcijās būtu uzražojis kādu homoseksuālismu propagandējošu «lenti». Bet filma - daļa no kritiķiem gan paši atzina, ka nav to redzējuši un skatīties negrasās, - ir par to, cik viegli cilvēka privātās dzīves tēmu ir pārvērst par politisko cīņu priekšmetu un uzkurināt līdz teju vai nācijas garīgās veselības svarīgākajam jautājumam.
Kā Goba parāda, šajā ziņā grēko aktīvisti abās frontes pusēs. Filma ir stāsts par to, cik viegli daļa mūsu sabiedrības nonāk līdz melnbaltam skatījumam, cik viegli aizsvilstas un tērē emocionālos resursus sekundāriem jautājumiem. Un cik viegli mūs var izprovocēt daži desmiti aktīvistu, par kuriem paši vietējie homoseksuāļi nebūt nav sajūsmā.
Citiem vārdiem sakot, filma nav par seksuālajām minoritātēm, jo viņu vietā varētu būt ebreji, musulmaņi, čigāni utt. Kā liecina nesenās kaislības, daļa sabiedrības pat «pavelkas» uz pretnostatījumu: pensionāri - jaunās ģimenes. Tātad veselā saprāta tēma bija, ir un būs aktuāla. Tas, ka šī tēma vairākumā gadījumu nav mums pašiem glaimojoša (nekāda patriotisma!), ir cits jautājums.
Dalīšana vajadzīgajā un nevajadzīgajā kultūrā ir bezcerīga, jo tad jāsāk diskusijas, vai par valsts naudu vērts izstādīt mākslas darbu, kurā grūti atrast «jaunās paaudzes izglītošanas funkciju». Un vai latvju dvēseli izkopj tas, ko rāda sabiedriskā televīzija? Ko dod kāda moderna dzejnieka tulkošana latviski? Vai simfoniskie orķestri spēlē gana patriotisku repertuāru?
Pašmāju kultūras telpā tiešām ir izveidojušās t. s. radošās inteliģences kliķes, tomēr nevar pret draugu būšanu vērsties ar šādām metodēm. Ir nepieciešama lielāka caurskatāmība, varbūt vairāk ekspertu, bet kultūrai nav jāveic propagandas funkcijas.