Nepiekrīt, ka strīds par vecajām latviešu filmām beidzies

"Pēc ekspertu atzinuma, filmu autortiesības pieder to autoriem (režisoram, māksliniekam, operatoram u.c.), ļaujot saņemt atlīdzību par darba publisku demonstrēšanu, blakustiesības (izplatīt filmu) — filmas producentam, šajā gadījumā Latvijas valstij kā eksistēt beigušās Padomju Savienības tiesību pārņēmējai." Interesanti, kas tie par ekspertiem, kuri neatšķir autortiesību mantisko daļu no personiskajām tiesībām? Autortiesību likuma 2. pantā noteikts princips, ka autortiesības tiesiskā režīma ziņā pielīdzināmas tiesībām un kustamu mantu Civillikuma izpratnē. I.Veikša to komentē: "Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai beigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Piemēram, ja autors ... saņēmis atlīdzību par konkrētā darba veidošanu ... tiesības uzskatāmas par nodotām. ... analoģija ar padomju varas gados pārdotu nekustamo īpašumu - ja tas bija legāli pārdots, īpašniekam nebija iespējas saņemt par to vēl kaut kādu atlīdzību vai saņemt to atpakaļ laikā, kad notika denacionalizācija." (Veikša I. Kas ir autortiesības? - Turība: Rīga, 2007., 72. lpp.) Un vēl interesantāka ir doma par "Latvijas valsti kā eksistēt beigušās Padomju Savienības tiesību pārņēmēju" - tas nozīmē, ka parlamenta līmenī sākam noraidīt Latvijas okupācijas faktu un atzīstam vienā valstī dažādos laikos pastāvējušas dažādas pārvaldes formas? Jo ja LR ir LPSR tiesību pārņēmēja, tad tas tieši nozīmē 1940. gada 17. jūnijā notikumu neatzīšanu par okupāciju. Interesanti, patiesi interesanti...

Liela brēka, maza vilna. Kas nu tur ir tik vērtīgs.