Nesēdēs rokas klēpī salikuši

Dakteri varētu veidot privātprakses, skolotāji privātskolas u.t.t Kāpēc visi cer, ka valsts viņus apgādās?

Lai gan ir arī nopietnas lietas: piemēram, intervētie dakterīši regulāri bubina par tā saucamajām sociālajām gultām- nu tad beidziet bubināt un pieprasiet, lai tās apmaksātu Labklājības ministrija! Tāpat derētu precizēt kritērijus tam, kādas lietas paliek ģimenes ārsta pārziņā, kādas tiek ārstētas ambulatori, bet kādas stacionārā, jo tais pašos stacionāros no vienas puses netrūkst hipohondriķu un neārstējami slimo, kurus izmisušie radi ar izdomātu ieganstu ir kaut uz pāris dienām uzgrūduši dakteriem (jo pansionātā vietu nav), bet no otras puses skaties kur gribi, statistika visur uzrāda daudz ielaistu slimību- pie šitādas haltūrēšanas nekāda budžeta nepietiks!

Es visu laiku domāju, kur ārstējas mūsu deputāti un ministri? - jo kaut kādas kaites jau šiem metas ne tikai brīžos, kad draud tupēšana. Piemēram, kāpēc premjeru ielika luksuspalātā? Es saprastu, ja viņš būtu Džordžs Bušs, bet iedomāties, kādu, kam būtu vajadzīgs Ivars Godmanis....Tā kā rindas uz izmeklējumiem/operācijām, apstākļi, kādos varasvīrs/sieva uzturas slimnīcā un galu galā alga, kas ļauj apmaksāt daudz vairāk, nekā akūti nepievciešams, tas nekas, ka uz citu rēķina, kas savās neluksuspalātās saspiedīsies, iemācīsies lidot, lai tiktu pāri gultām.....

Kāda jēga TĀDAI valdībai, kurai nevar ticēt?

tas tāds labs sakāmais - "Nesēdēs rokas klēpī salikuši". Un arī "Mēs gaidām, ka valdība konsekventi pildīs pati savus rīkojumus par cilvēkresursu attīstību veselības aprūpē" ir labs. Atceros vienu braucienu lidostu. Šoferis solīja, ka būsim galā pēc 25 minūtēm. Bet tā iegadījās, ka Kalpaka bulvārī bija kaut kāda avārija. Iesprūdām - ne vairs uz priekšu, ne atpakaļ. Kad nu beidzot tikām no sprosta ārā, tad šoferis, saprotot, ka solīto izpildīt vairs nevarēs, bet lai mēģinātu vismaz pārmērīgi nepārsniegt solīto laika sprīdi, "spieda grīdā". Uz Vanšu tilta pārsniedzām 100 km/h, Lielirbes ielā paši gandrīz iekļuvām avārijā. Pēc tam palūdzu šoferim netforsēt, jo solījums, kas dots rēķinoties ar vieniem ārējiem apstākļiem, iestājoties citiem vai pat forsmažoram, nav saistošs. Lidmasīnu nokavēju, bet nonācu pie vienas būtiskas atziņas: veselība un dzīvība tomēr ir dārgāka par vienu lidojumu, kaut arī svarīgu.