Nesēdēt uz oglēm

1. iespējams esmu, ko pārpratusi, bet , manuprāt, nebija runa par aizliegumu vēsturniekiem un sabiedrībai apspriest vēstures jautājumus. Bija piedāvājums tieši politiķiem par to neizteikties. Bez tam, tas jau bija tikai piedāvājums, var taču tam nepiekrist. Šī šūmēšanās tikai par priekšlikumu jau parāda, ka lielai daļai ne jau vēsture ir svarīga, bet diskusijas par to. Un tās ,manā skatījumā, ir atšķirīgas lietas. 2."jo vairāk būs pētījumu, sarunu, informācijas publiskajā telpā, jo grūtāk arī politiķiem būs nodarboties ar demagoģiju un tracināt cilvēkus." Neesmu gan pārliecināta, ka publiskajā telpā demagoģijas un tracināšanas būtu mazāk kā politikā. Jā, profesionālu vēsturnieku pētījumi un analītiskie raksti šo demagoģiju varētu mazināt, bet kaut kā līdz šim maz tādu ir gadījies lasīt, bet katra individuālo sāpju,pāridarījumu un pārmetumu tekstu bez sava gala. Taču neuzskatu, ka šie individuālie viedokļi var līdzēt savstarpējai sapratnei un vēstures objektīvai izpratnei.

Atliekot diskusiju par vēsturi, cilvēki noraksta darbības nākotnē. Un tie, kas piedāvā par vēsturi nerunāt, gaida, kad apmirs visi aculiecinieki, vai arī tas ir viņu vienīgais piedāvājums, ko darīt. Retorika. Bet mums taču it kā jādzīvo kopā. Ar ko? Ar partneri, kurš runā tikai par to, kas tam patīk? Tas nav partneris.

Laika attālums daudz ko parāda skaidrāk. Vāciešus jau uztveram adekvāti to vēsturiskajai lomai Livonijas telpā, vai vismaz tuvojamies tam. Tur nav problēmu izmest idiotiskās klišejas par 700 verdzības gadiem. Tomēr grūti iedomāties, kā "pozitīviskot" nu kaut vai neitrāli novērtēt sovjetu komunistu sastrādāto? Jo daudz ko var saprast un norakstīt uz ideoloģiskiem izkropļojumiem, sameklēt pozitīvo, kas bijis, bet tautas labākās daļas fizisku iznīcināšanu vai aizdzīšanu pēckara trimdā nekādi neietilpināt Izrunājamo un aizmirstamo nācijas kompleksu sarakstā. Pārāk dziļa ir īsta fiziska rēta tautas ķermenī, apziņā un zemapziņā. Un kā tad, Zander, būt ar jaunajiem Tabu?- politkorektajām klišejām, ko drīkst, ko nedrīkst runāt, rakstīt, diskutēt, kas atkal tiek dzītas nācijas zemapziņā. Situācija atkārtojas. Bija mums savulaik PSKP 1. sekretārs- marionete no pašu kolaborantu vidus, bet otrais, kas rūpīgi sekoja pirmajam un bija patiesais ideoloģijas nesējs tika atsūtīts no Maskavas. Tagad laiki citi. Otrais sekretārs sēž ASV vēstniecībā un rausta diedziņus un pie viņa stučīties skrien vai visas mūsu augstākās amatpersonas. Ir vai nav tā nācijas nodevība? Bet valsts TV parādās tāda Žanete Ozoliņa un apaļām acīm stāsta- ka tas ir normāli. Tā dara visā civilizētajā pasaulē!!??!!

Diskusijas par vēsturi būs karstas kā nekad, jo Latvija stāv vairākās atvērtās durvīs, akadēmiski raugoties uz vēsturi, vēsture ir Valsts būtība, arī ideoloģija, ja te ir divkopienu valsts - tai viena vēsture, ja nacionāla latviesu valsts - cita.