Rau, finanšu ministram jau taisnība, ka cilvēkiem pašiem jālemj, kur dzīvot un strādāt. Turklāt liela daļa jau pati sapratusi, ka uz valsti paļauties nevar, un tad nu kuļas, kā māk. Bet kāpēc šo apelēšanu pie, smalki izsakoties, protestantu darba ētikas un individuālisma nevarēja formulēt tā: ziniet, situācija ir tāda, kāda ir, atvainojiet, bet valsts varēs šā tā rūpēties tikai par dažām sabiedrības grupām. Nekā nebija. Vilks saka, ka valstij nav ar katru jāauklējas... Jāteic, diezgan nešpetna mums tā aukle padevusies. Darba pienākumos rakstīts viens, bet vienreiz auklei slikts garastāvoklis, citreiz - ātrāk jāskrien prom, tādēļ nereti auklējamie nesaņem visu no solītā. Tā teikt, naudu ņem, bet halturē.
Bet nu labi - tātad valstij nav ar mums jāauklējas. Un kurš teica, ka mums ir jāauklējas ar valsti? Dots pret dotu, mīlīši. Ja mēs turpinām šādā garā, tad privātā sektorā strādājošiem nav jāauklējas ar no budžeta algotajiem (teiksim, deputātiem), maksājot nodokļus: katram pašam jādomā, kā jau teica ministrs. Vai - tiem, kas iedzīvojušies ārpus Latvijas, arī nav jāauklējas ar dzimteni tikai tāpēc, ka patriotisms, demogrāfija utt. Un kāds būs labums, ja mēs te viens ar otru «neauklēsimies»? Morāle: jo īpaši tad, kad runa ir par ne sevišķi patīkamām lietām, vārdi jāizvēlas rūpīgi.
Ņemot vērā, ka Vilks, šķiet, ir godīgs cilvēks (par viņa ministra darbu domas noteikti dalās), viņš nevar nezināt, ka aicinājumam atteikties no aukles pakalpojumiem ir vēl citi šķēršļi. Tātad saprot pilsonis, ka valstij grūti laiki, jāšiverējas pašam. Bet - vai viņam nebūs jāsaskaras ar birokrātiju, korupciju? Ir diezgan nekorekti aicināt cilvēkus kļūt patstāvīgākiem, ja valsts saliek ceļā sprunguļus.
Vecais stāsts: ja nevarat palīdzēt, vismaz netraucējiet. Citādi ir tā, ka aukle ar katru dienu strādā švakāk, bet ir kaut kādi saistošie noteikumi, kas faktiski neļauj atteikties no tās «pakalpojumiem», jo tad vecākiem jāizpilda simt un viena prasība.