Nevaru piekrist Ezergailim

Patīkami, ka grāmatu lasa ne tikai Latvijā un Eiropas Savienībā, ar kuras struktūru atbalstu tā tika izdota, bet arī viņpus okeāna. Kam nevar piekrist Šis lekciju krājums ir zinātniski populārs izdevums, nevis akadēmisks pētījums. Tāpēc tam nav piemērojamas tādas pašas mērauklas kā akadēmiskam izdevumam. Vēl nevaru piekrist profesoram Ezergailim, ka šī grāmata iecerēta kā zināms pretstats Latvijas Vēsturnieku komisijas darbiem, kuru ietekme uz eseju (t.i., lekciju) autoriem, pēc profesora teiktā, ir minimāla. Gluži otrādi, lekciju faktiskais materiāls gandrīz pilnībā ir smelts no Latvijas Vēsturnieku komisijas darbiem, izņemot laikam gan dažas šajos darbos neietvertas apdzīvotas vietas. Patīkami, ka mūsu izdotais krājums rosināja profesoru Ezergaili uz dziļām pārdomām, kuru rezultāts ir eseja par pasaules antisemītismu. Mūsu autoru kolektīvs neizvirzīja tik globālu uzdevumu, tā mērķis bija daudz necilāks: vispārināti pastāstīt plašam lasītāju lokam, kas tad notika ar ebrejiem Latvijā Otrā pasaules kara gados. Prof. Ezergaiļa piebilde, ka nepareizi ir rakstīt par antisemītisma palielināšanos Latvijā K.Ulmaņa autoritārā režīma periodā, prasa komentārus. Boriss Volkovičs savā lekcijā raksta nevis par antisemītisma pieaugšanu tai laikā, bet par krasu ebreju mazākuma stāvokļa pasliktināšanos. Jā, atklātu antisemītisma propagandu režīms novērsa, taču tika slēgtas daudzas ebreju organizācijas, skolas un preses izdevumi, sākās ebrejiem piederošo uzņēmumu nacionalizācija, daudzi zaudēja darbu. Jau 1935.gadā sākās ebreju emigrācijas vilnis no Latvijas uz Palestīnu un Rietumvalstīm. Tāpēc runas par to periodu kā par "zelta laikiem" ebrejiem, gan arī visiem pārējiem, liecina par retrogrāda utopisku domāšanu. Mirjamas Zalmanovičas pārskata lekcijā profesoru aizskāra, kā viņš uzskata, deklaratīvais un komentārus prasošais apgalvojums, ka galvenais apvienojošais faktors nacistiskajiem kolaboracionistiem no vietējo iedzīvotāju skaita (respektīvi, "pašaizsardzībniekiem") bija nacionālais noskaņojums. (Pirms M.Zalmanovičas uz to norādīja arī daudzi citi autori.) Pakalpot nacistiem šie cilvēki gāja arī idejiskas tuvības dēļ, jo nacisms ir nacionālistiskās ideoloģijas ekstremāla forma. Bet tas, ka šie cilvēki ir vainīgi ebreju slepkavībās un viņu īpašuma izlaupīšanā, tieši izriet no vairākuma Latvijas Vēsturnieku komisijas darbu. Vēl par vienu sižetu no M.Zalmanovičas raksta. No kņadas ap nacistiskā pakalpiņa Konrāda Kalēja izdošanu Latvijas tiesai lasītāji labi atceras, ka lieta tika nobremzēta un ievilkta līdz izdošanas objekta dabiskai nāvei. Par kādu pierādījumu trūkumu varēja būt runa, lai sauktu pie atbildības bijušo rotas komandieri slavenajā šāvēju "Arāja komandā", bet vēlāk Salaspils koncentrācijas nometnes apsardzes priekšnieku? Recenzentam, protams, ir tiesības uzskatīt, ka Grigorija Smirina sagatavotais materiāls neuzlabo krājuma līmeni. Taču patiesībā tas ir šī autora raksta saīsināts variants, kas publicēts Latvijas Vēsturnieku komisijas darbu 18.sējumā (2006.gads), kurus pats recenzents augstu novērtē. Sakarā ar profesora pārmetumu, ka raksta autors "nav uz tu ar avotu tekstu" un ka fakti nav viņa stiprā puse, atļaušos citēt fragmentu no cita vēsturnieka, kurš ar lielāku atbildību izturējies pret savu uzdevumu un ir pacenties uzmanīgāk izlasīt minēto rakstu, recenzijas. Lūk, ko _Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā_ (2007.gada nr.1) raksta Artūrs Žvinklis: "Faktoloģisks spēks un emocionalitāte raksturo Dr. hist. Grigorija Smirina pētījumu par Rīgas ebreju likteni nacistiskās okupācijas laikā. Autors rakstā ļoti pārdomāti un trāpīgi izmantojis holokaustu pārdzīvojušo Rīgas ebreju liecības, sniedzot lielisku zinātnisku paraugu darbam ar holokausta vēstures avotiem. Tiem, kuri pauž uzskatu, ka par holokaustu tiekot runāts un rakstīts par daudz, noteikti varētu ieteikt izlasīt šo rakstu." Redzams, ka runa šeit ir par izdzīvojušo atmiņām, bez kurām nav iespējams restaurēt notikušā ainu, jo citādi sanāk tikai abstraktas shēmas. Tā uzskata Dr.Smirins, un tur viņa pozīcija radikāli atšķiras no prof. Ezergaiļa pozīcijas, kurš virknē savu darbu ar slikti slēptu ironiju raksta par tādiem avotiem kā folkloras paveids.Kurš kļūdās? Tagad par citiem avotiem, kuru ignorēšanu autoram pārmet recenzents. Materiāli par Vācijā notikušo V.Arāja tiesu kopijās ir pieejami arī Rīgā. Tas, kas attiecas uz "Arāja komandas" darbību Biķerniekos un Rumbulā, redzams no G.Smirina publikācijas teksta. Taču hitleriešu izveidoto bruņoto formējumu vēsture pati par sevi nav ne mūsu lekciju cikla tēma, ne Dr.Smirina zinātnisko interešu priekšmets. Tas mūs neinteresē. Taču apjomīgajā prof. Ezergaiļa monogrāfijā Holokausts vācu okupētajā Latvijā. 1941.—1944. (Rīga, 1999) tāda veida informācijai pienākas lauvas tiesa. Tāpēc Dr.Smirins bija mierā ar to, ko par šiem formējumiem uzrakstījis tāds cienījams vēsturnieks. Proti, ka pirmajā Rīgas okupācijas dienā 1941.gada 1.jūlijā Arājs ar saviem cilvēkiem ieņēma (ne iekārtojās un ne izvietojās, bet ieņēma) Rīgas prefektūru (policijas pārvaldi) (206.lpp.). Taču savā recenzijā profesors tagad apgalvo, ka tas tā nav. Par kļūdu viņš tagad uzskata arī to, ka pirmās pretebreju akcijas pilsētā vadīja nacistu ieceltais Rīgas policijas prefekts R.Štiglics. Bet šajā gadījumā Dr.Smirins to aizguvis no tās pašas prof. Ezergaiļa monogrāfijas (210.lpp.). Vai nebūtu labāk sākumā tikt skaidrībā ar savām paša kļūdām, pirms rādīt ar pirkstu uz citām? Mēs būtu pateicīgi recenzentam par piezīmēm, kas attiecas uz mūsu krājuma būtību. Taču tādas acīmredzot profesoram neatradās. Recenzentam gribu piekrist, ka lasītājs gūs tikai minimālu priekšstatu par ebreju iznīcināšanu Latvijas mazpilsētās. To nosaka mūsdienu historiogrāfijas stāvoklis, kura atspoguļojums arī ir mūsu izdevums. Tam, ka šis priekšstats būs haotisks, nevaru piekrist. Lekcijās sistemātiski izklāstīti notikumi visās Latvijas apdzīvotajās vietās, kurās bija 100 un vairāk ebreju iedzīvotāji, bet dažās — pat mazāks ebreju skaits. Tāpēc kategoriski nepiekrītu recenzenta apgalvojumam, ka mūsu izdevums ir "amatierisks, epizodisks un neformāls". Uzskatu, ka nevietā ir viņa savādais (ne bez dzēlīguma) mājiens uz zināmu "ideoloģisku līniju", uz "retroliteratūru", kas diktēta "no impērijas centra pagrabiem". Nevietā un aizvainojošs ir arī recenzijas vizuālais noformējums: uz rakstaina galdauta ar sarkaniem kāškrustiem izliktas divas grāmatas — melna ar sešstūru zvaigzni un sarkana ar Krievijas Federācijas valsts ģerboni.