Arī sabiedrības domas pētījumu firmas SKDS maijā veiktā aptauja liecina, ka iedzīvotāji 10. Saeimu vērtē kritiskāk, nekā pusgadu pēc vēlēšanām tika vērtētas iepriekšējās Saeimas. Tikai 15% aptaujāto uzskata, ka 10. Saeima ir labāka nekā 8. un 9. Saeima.
Gādājot par savu līdzdalību daudzajos publiskajos pasākumos un rīkojot dažādas sabiedriskās norises pašā parlamentā, kur notika gan pirmā Jauniešu saeima, gan jaunie mākslinieki, iekārtojušies ministru vietās sēžu zālē, zīmēja deputātus, Saeimas priekšsēdētājai atlika mazāk laika kādam citam pienākumam. Taču tieši no tā bija atkarīga Saeimas darba kvalitāte sabiedrības skatījumā. S. Āboltiņa ir premjera Valda Dombrovska pārstāvētā Jaunā laika un tagad arī Vienotības līdere. Viņa faktiski vadīja koalīciju un bija atbildīga par tās stabilitāti un saskaņotu valdības partiju - Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības - darbību. Taču Vienotības vadība diezgan bezpalīdzīgi atzina, ka tai ir tikai tik daudz balsu, cik ir.
Tas nebija maz, jo 33 vietas Saeimā ir tikai vienreiz pārspēts rezultāts, kad 5. Saeimā Latvijas ceļš ieguva 36 mandātus. Latvijas ceļam šo varu nācās īstenot divu mazākumvaldību apstākļos, bet toreiz nebija sabiedrības šaubu par koalīcijas rīcībspēju. Agrāko gadu valdībās arī koalīcijas līguma pārkāpšana, piemēram, kādas valdības partijas bloķēšanās ar opozīciju, šķita kā kaut kas ārkārtējs, kam varēja sekot pat ministra demisija pēc premjera pieprasījuma. Taču tagad bija sajūta, ka V. Dombrovskis neredz to, ko koalīcijas partneri no ZZS dara Saeimā, ja vien tas tieši neskāra premjera galveno uzdevumu - valsts glābšanu no bankrota un ekonomiskās augšupejas atjaunošanu.
Zaļo un Zemnieku savienības bloķēšanās ar opozīciju pamatā bija par tā dēvētajiem tiesiskuma jautājumiem, un to dēļ premjers nebija gatavs riskēt ar valdības stabilitāti, lai gan tas atstāja iespaidu arī uz koalīcijas rīcībspēju ar reformām saistītu lēmumu pieņemšanā. Taču ZZS, jo īpaši viens no tās līderiem ārpus parlamenta esošais Aivars Lembergs labi apzinājās, ka Vienotība tai neko nevar padarīt. Kopā ar apvienību Par labu Latviju!, kuras līderi ir par oligarhiem dēvētie Ainārs Šlesers un Andris Šķēle, un Saskaņas centru ZZS ievēlēja tiesībsargu Juri Jansonu, nedeva iespēju strādāt Augstākajā tiesā Andrejam Judinam. Visbeidzot šo triju politisko spēku spēja vienoties liedza veikt kratīšanu kolēģa A. Šlesera dzīvesvietās, uz ko kā pēdējo pilienu atsaucās Valsts prezidents V. Zatlers 28. maija vakarā. Visi trīs politiskie spēki nobloķēja arī vairāku likumu izskatīšanu, un Vienotība palika mazākumā kopā ar opozīcijā esošo nacionālo apvienību Visu Latvijai!-TB/LNNK.
Visticamāk, četrus gadus tā tas turpināties patiešām nevarēja, jo arī citas koalīcijas izveide Vienotībai nešķita reāla, ņemot vērā, ka otrs lielākais politiskais spēks Saskaņas centrs ir bloķējies ar oligarhu ietekmē esošajām partijām. 10. Saeimā, kuras deputātu pilnvaras apstiprināja tikai pērnajā novembrī, bija vairāk nekā puse jaunu deputātu, taču acīmredzot viņiem nebija pietiekamas ietekmes savās partijās un arī pietrūka nepieciešamās pieredzes, lai palielinātu savu iespaidu uz lēmumu pieņemšanu un, piemēram, iebilstu pret kaut ko. Saeimas pirmo divu sesiju statistika pat nav slikta - tā ir pieņēmusi 225 likumus un likumu grozījumus. Saeima ir organizējusi nevalstisko organizāciju forumu, sarunas ar sociālajiem partneriem, deputāti ir produktīvi strādājuši komisijās, taču daļu svarīgu likumu tā arī saņems mantojumā nākamā Saeima. Atsevišķa konference bija veltīta nacionālo attīstības stratēģiju ieviešanai, un tā varētu nosaukt vēl vairākas labas lietas. Taču šī Saeima nespēja izdarīt galveno - uzņemties atbildību par vienotu un prognozējamu pašas izraudzītās valdības koalīcijas darbību Saeimā.
Tagad vainīga jūtas vienīgi Vienotība, kas arī savu vainu grib dalīt ar vēlētāju, kurš nav pietiekami daudz mandātu uzticējis demokrātijas un tiesiskuma aizstāvjiem. Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs izliekas, ka nekāda bloķēšanās ar oligarhu ietekmē esošiem politiskajiem spēkiem nav bijusi - SC esot balsojis saskaņā ar savu programmu un vēlētāju gribu, ko parādot vēlētāju uzticība. Ja vēl kāds politiskais spēks pievienojas, tad varot tikai paust gandarījumu. Grūti gan noticēt, ka SC vēlētājs būtu vēlējies redzēt Valsts prezidenta amatā Andri Bērziņu, kuru atbalstīja SC, kaut vai tāpēc, ka, visticamāk, viņu nepazina.
Vainas izjūtas par iespējamo Saeimas atlaišanu nav arī ZZS frakcijas vadītājam Augustam Brigmanim, kurš bravūrīgi saka: «Mēs netaisāmies dancot pēc Zatlera stabules un absolūti nepieņemam viņa apvainojumus, jo četru gadu laikā nevienu kritisku vārdu no viņa par Lembergu neesmu dzirdējis.» Tiesiskuma jautājumu tagad visi izvelkot kā kārti, kad tas pirms vēlēšanām esot izdevīgi. Arī ZZS vēlētāji atbalstot šādu apvienības politiku un aicina nelocīties līdzi «viltus praviešiem», teica A. Brigmanis. Vienotība un ZZS bija koalīcijas partneri arī 9. Saeimā, un vēlētāji, Saeimas vēlēšanās atbalstot šos abus politiskos spēkus, bija izteikuši uzticību arī V. Dombrovska valdībai, kurā ZZS pēc vēlēšanām gan savu taktiku mainīja un faktiski diktēja situāciju.