Nevis sūdzēties, bet strādāt

Ir likumsakarīgi, ka pret Kino centra "nelikumībām" cīnās tieši SIA Radošā apvienība Rīgas kinostudija. Atgādināšu, ka pagājušā gada nogalē pēc Kultūras ministrijas iesnieguma Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu par iespējamu noziegumu - nelikumīgām a/s Rīgas kinostudija darbībām, noslēdzot licences līgumu ar Dānijā reģistrētu kompāniju Voxell Aps, ar kuru a/s Rīgas kinostudija dāņiem deva ekskluzīvas tiesības izplatīt Rīgas kinostudijā laikā no 1964. līdz 1993.gadam ražotās filmas - Latvijas filmu mantojumu. Patlaban kriminālprocesa ietvaros noris izmeklēšana. Tāpat Kultūras ministrija ir vērsusies arī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, lūdzot tiesu atzīt, ka a/s Rīgas kinostudija, prettiesīgi uzdodoties par iepriekšminēto filmu autortiesību īpašnieku, ir aizskārusi Latvijas valsts mantiskās autortiesības uz filmām, kas veido nozīmīgu Latvijas kultūras mantojuma daļu. Lai gan a/s Rīgas kinostudija un SIA Radošā apvienība Rīgas kinostudija nav viens un tas pats (V.Horsts gan ir abu sabiedrību amatpersona), tomēr, šķiet, šāda sakritība ir pārdomu vērta. Tāpat likumsakarīgi ir tas, ka Kinostudijas viedoklis par Kino centra "nelikumībām" parādās divas dienas pirms brīža, kad Administratīvās apgabaltiesas apelācijas tiesvedībā izskatīs Rīgas kinostudijas blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas lēmumu, ar kuru tika noraidīts Rīgas kinostudijas lūgums par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu. Šeit jāpaskaidro, ka Rīgas kinostudija ar sākto tiesvedību cenšas panākt nevis pašu iesniegtā dokumentālās filmas projekta atbalstīšanu, bet gan visa konkursa rezultātu atcelšanu spēlfilmu jomā. Nav jābūt filmu nozares ekspertam, lai apjaustu, kādas sekas filmu nozarē radītu šāds lēmums - diez vai kolēģi būtu pateicīgi Ventam Horstam, ja viņa pūliņu rezultātā visiem būtu jāaptur filmēšana un jāatdod nauda līdz jauna konkursa beigām. Tiesa lietu par konkursa rezultātu atcelšanu pēc būtības vēl nav skatījusi, tomēr, veicot sākotnējo lietas apstākļu izvērtējumu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka Kino centrs "naudas sadali un pārdali" veicis tiesiski. Kā jau norādījis V.Horsts, filmu projektu konkursa nolikums paredzēja finansējuma sadalījumu, ievērojot noteiktas kvotas spēlfilmām (59%), animācijas filmām (23%) un dokumentālajām filmām (18%). Minētās kvotas nolikumā tika fiksētas kā informējošas konkursa norises vadlīnijas, tomēr, ņemot vērā valsts budžeta finansējuma lietderīgas izmantošanas apsvērumus, kā arī kopējo Latvijas filmu nozares ieguvumu, Kino centrs pieņēma lēmumu dokumentālo filmu projektiem plānoto kvotu šā konkursa ietvaros samazināt. Šāds lēmums tika pieņemts, izvērtējot dokumentālo filmu ekspertu komisiju atzinumus, kas norādīja uz iesniegto projektu nepietiekamu kvalitāti (Ministru kabineta 10.03.2008. noteikumi Nr.165 paredzēja piecus kritērijus, pēc kuriem eksperti veica projektu izvērtēšanu, tai skaitā - mākslinieciskā kvalitāte, projekta nozīmīgums un aktualitāte, projektu iesniedzēju iepriekšējā pieredze un kompetence u.c.), tādējādi tika ieteikts daļu dokumentālajām filmām paredzētā finansējuma novirzīt spēlfilmu projektiem. Kino centra ieskatā atbalstāmi ir projekti, kas ir gan mākslinieciski un profesionāli augstvērtīgi, gan finansiāli un tehniski realizējami, un nav pieņemama situācija, ja kāds projekts tiktu atbalstīts tikai tāpēc, ka konkrētam filmu veidam paredzētā kvota konkursā nav iztērēta. Arī Administratīvā rajona tiesa savā lēmumā norādījusi, ka valsts atbalsta nozīme nav saistāma ar pieteikšanās faktu atbalsta saņemšanai, bet gan ar iesniegtā projekta kvalitāti. Jāatgādina, ka NKC 2008.gada filmu nozares projektu konkursam marta beigās tika pieteikti pavisam 103 projekti: 48 spēlfilmas, 37 dokumentālās un 18 animācijas filmas. Kopējā pieprasījuma summa (6 159 753 LVL) trīs reizes pārsniedza NKC rīcībā esošos valsts budžeta līdzekļus (2 110 000 LVL). Spēlfilmām situācija bija vēl dramatiskāka, jo NKC rīcībā esošais finansējums bija nepilnas četras reizes mazāks, nekā pieprasītais. Konkursa otrajai kārtai, publiskām projektu prezentācijām aprīļa vidū, NKC ekspertu komisijas (katrā no tām divi kino sabiedrisko organizāciju izvirzīti pārstāvji un viens NKC pārstāvis) pēc MK noteikumos apstiprinātajiem vērtēšanas kritērijiem atlasīja 19 spēlfilmu, 23 dokumentālo un 18 animācijas filmu projektus. Protams, atlasīto projektu pieprasītā finansējuma attiecība pret esošo finansējumu vairs nebija tik dramatiska, tomēr joprojām ar NKC rīcībā esošo spēlfilmu finansējumu bija iespējams apmierināt tikai 48% no pieprasītā, savukārt situācija bija manāmi izdevīgāka animācijas filmām - 67% un dokumentālajam kino - 84%. Intensīva ekspertu komisiju darba rezultātā konkursa finansējums tika piešķirts 18 spēlfilmām (7 īsfilmu ražošanai, divu spēlfilmu attīstīšanai, 9 spēlfilmu ražošanai, t.sk. pieciem studentu darbiem) no 15 dažādām filmu studijām; 19 dokumentālām filmām (diviem kopražojumiem) no 13 dažādām filmu studijām; 12 animācijas filmām (divas pilnmetrāžas) no 7 dažādām filmu studijām. Tik daudzskaitlīgs un daudzveidīgs filmu studiju un autoru loks nu nekādi neļauj piekrist pārmetumiem par tendenciozi šauru finansējuma dalīšanu, turklāt tieši 2008. gada konkursa rezultātā pie filmēšanas tika gan pieredzējuši spēlfilmu režisori (Jānis Streičs, Arvīds Krievs un pēc vairāku gadu pārtraukuma arī Jevgeņijs Paškēvičs), gan vidējās paaudzes talantīgie profesionāļi (Gatis Šmits, Juris Poškus), īpaši jāuzsver atbalsts jaunās paaudzes režisoriem (Aiks Karapetjans, Ilze Kunga, Uģis Olte, Baiba Aizkalna) un arī studentiem no Latvijas Kultūras akadēmijas un Baltijas Filmu un mediju skolas Tallinā. Starp citu, Rīgas kinostudija pēdējo piecu gadu laikā NKC konkursos ir iesniegusi tikai divus dokumentālo filmu projektus, no kuriem viens ir finansēts. Savukārt spēlfilmu jomā Rīgas kinostudija vairāku gadu garumā neveiksmīgi centusies gūt atbalstu Vara Braslas filmai, tomēr šī neveiksme skaidrojama ar šābrīža Rīgas kinostudijas vājo pieredzi filmu producēšanā, nevis ar Vara Braslas neapšaubāmo pieredzi vai profesionālismu. Trīs citi RKS spēlfilmu projekti tika iesniegti NKC 2007.gada filmu projektu konkursā, saņēma ekspertu noraidījumu un nav tikuši iesniegti atkārtoti, tātad acīmredzot studijai šo projektu realizēšana vairs nešķiet nepieciešama. Atļaušos apgalvot, ka NKC tikai priecātos, ja starp vārdiem - režisoriem, producentiem un filmu studijām -, kas "sistemātiski atkārtojas" NKC projektu konkursu rezultātā atbalstīto filmu sarakstos, parādītos arī Rīgas kinostudija. Ir taču tikai loģiski, ka profesionālas studijas un kinoveidotāji valsts atbalstu saņem regulāri, jo spēj ikvienu jaunu projektu sagatavot mākslinieciski augstvērtīgā un arī no producēšanas viedokļa kvalitatīvā līmenī, pēc tam filmas izplatot gan ārvalstu festivālos, gan Latvijas skatītājiem. Tāpēc varbūt prātīgāk ir nevis sūdzēties, bet strādāt, tad arī rezultāti neizpaliks. Nobeigumā vēlos piebilst, ka šai diskusijai ar Rīgas kinostudiju nav un nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz Rīgas Kinostudijas NKC rīkotajos konkursos iesniegto filmu projektu vērtēšanu, tai skaitā uz tiem projektiem, kuri iesniegti jaunajā dokumentālo filmu konkursā, kurš noslēdzās tikko 1.septembrī un kurā plānots sadalīt atlikušo gada sākumā paredzēto dokumentālo filmu finansējumu.