Varbūt ir vērts paraudzīties uz notikumiem no«streiklaužu» skatpunkta. Pirmkārt, neviens mūs, Dienas biznesu, neaicināja būt par sabiedrotajiem iedomātā streikā vai kādā ideoloģiskā cīņā par vienu vai otru principu aizstāvēšanu. Brīdī, kad vadošie Dienas darbinieki pameta redakciju, skandēdami saukļus par to aptraipītajiem principiem, notikumu gaita sāka atgādināt farsu par karu par preses brīvību, kur neviena no pusēm ne mazākajā mērā vairs neuztraucās par sabiedrības tiesībām uz patiesu un neatkarīgu informāciju, jo vieni ir aizņemti, mēģinot novērst reālu vai iedomātu sabotāžu, bet otri ir aizņemti, spēlējot preses brīvības partizānus tuvējā krodziņā.
Mūsu lasītāju un visas sabiedrības tiesības uz informāciju, kas būtu ne tikai patiesa, neatkarīga un vērtīga ir vissvarīgākās.
Trīs mēnešu laikā kopš liktenīgā pirkuma, kad Bonnier nolēma atteikties no biznesa Latvijā, neviens (!!!) Dienas biznesu nepagodināja ar «jaunā biznesa modeļa» izklāstu. Nedz jaunais īpašnieks, nedz kolēģi no Dienas, lai gan tostarp otrpus Daugavai brieda dažādas konspirācijas teorijas, kas mainījās katru dienu. Lētāk un labāk - šī bija vienīgā tēze, kas izskanēja plašāk, tomēr atstājot vietu improvizācijām, ko tas varētu nozīmēt praksē.
Diena tikmēr pauda neapmierinātību ar «Tralmaka biznesa modeli» - versijas, ko tas nozīmē patiesībā, bija dažādas – izmaksu samazināšana par 40%, pat par 55%, atteikšanās no analītiskās žurnālistikas. Dramatiskas tēzes. Dramatiski paziņojumi.
Diemžēl šāda totāla nevēlēšanās mainīties, nevēlēšanās strādāt efektīvāk – saglabājot kvalitāti, bet ar mazākām izmaksām, atgādina nevēlēšanos piecelties no dīvāna, lai mainītu ērto un ierasto lietu plūdumu, kas, kā izskatās, bijis par iemeslu vairāku gadu pārliecinošajiem zaudējumiem.
Varbūt Dienas abonentu krituma iemesli arī meklējami stūrgalvīgā realitātes ignorēšanā? Vai sabiedrībai, kurā mēs ikviens taupām, ikviens strādājam vairāk, bet saņemam mazāk, meklējam atlaides lielveikalos, ir nepieciešams laikraksts, kurš izmanto savus mītiskos, vien «Dienas elitei» piemītošos, izcilās kvalitātes principus, lai ar tiem aizsegtu skarbo realitāti?
Kāds varbūt jautās – kāpēc necēlām paniku par īpašnieku maiņu? Dienas bizness vienmēr ir bijusi neatkarīga redakcija, un visā pastāvēšanas vēsturē nekad neesam saņēmuši norādījumus par to – ko un kā rakstīt. Un, ja tā notiktu – neviens no mums neklusētu un atlūgumu kaudzīte nebūtu mazāka.
Biznesa avīzei jautājums par akcionāru saraksta caurspīdīgumu ir tikpat sāpīgs, kā tas ir dienas laikrakstam, kurš ir bijis neatkarības un pilsoniskas domāšanas simbols kopš tā izveidošanas. Tomēr neatkarības un pilsoniskās brīvības simbolā notikušajam ir tāda nelāga smaciņa... Veids, kādā notika Dienas darbinieku protests un aiziešana, rada sajūtu, ka šī notikuma pamatā ir veiksmīga situācijas izmantošana un sabiedrisko attiecību kampaņa, nevis kristālskaidras rūpes par lasītāju interesēm. Tā teikt, ja reiz tikpat anonīms fonds, kuru no pašreizējiem īpašniekiem atšķir tikai tas, ka bijusī Dienas vadība būtu «daļā», nevarēja par, kā runā kuluāros, smiekla naudu nopirkt Dienas zīmolu, tad sarausim to gabalos, lai nu varētu uz tā lauskām celt savu kristāldzidro jauno mediju.
Šā vai tā gan Diena, gan Db nu ir vienā laivā. Dienas pirmrindnieki pamanījušies laivu pamest, bet tiem, kas palikuši un cenšas ūdeni izsmelt, nekas cits neatliek kā vien turpināt avīzes veidošanu un nodrošināt laikraksta lasītājiem to, par ko viņi maksā, - neatkarīgu un objektīvu informāciju.