Krīzes apstākļos radīta valsts vīzija vispār būtu unikāla. Derīga arī labākiem laikiem, ja tādi pēkšņi nāk. Bet šādu vīziju diemžēl nevar radīt pašreizējās partijas, kas savā starpā sashēmojušās līdz valsts aptumsumam. Ja Latvijai nav spēka un potenciāla radīt jaunus politiskos spēkus, tad, visticamāk, aptumsums būs ilgstošs un sekas smagas. Vajadzīgs, kā skābeklis nepieciešams šis atjaunināšanās efekts, satricinājums, uzrāviens. Jo, par spīti visam, mums vēl joprojām ir lieli cilvēku resursi, milzīgs radošais potenciāls, kas diez vai vēlas lēni iznīkt permanentas krīzes ēnā. Ja gaisā kārtīgi būtu sajūtams šis atjaunotnes gars, būtu jēga vēl pacīnīties. Jo Latvija patlaban ir aizslēgta, bet atslēga vēl nav nolauzta.
Nora Ikstena: atslēga vēl nav nolauzta
Francijā filmu tirgus laikā profesore no Sorbonnas man vaicāja — kāpēc jūs cīnaties visu laiku? Jā, kāpēc, izgājušiem cauri ellei un Indijai, politiskām, ekonomiskām, sabiedriskām satricinošām maiņām, mums atkal ir jācīnās? Jāiziet ielās, jāstreiko, jāmet akmeņi parlamenta logos? Tāpēc, ka runas par valsts vīziju, ar kuras nepieciešamību neskaitāmas reizes gadiem tika klauvēts pie politisko partiju durvīm, netika ņemtas par pilnu. Tā vietā visu laiku un vēl joprojām — shēmas un tautas apjāšanas tehnoloģijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.