Respektīvi, ir funkcijas, kuru veikšanai nepieciešamais resurss ir nemainīgs (protams, ar nosacījumu, ka tiek atskaņota visa simfonija, nevis kāds fragments). Tiktāl pārliecinoši par t.s. sarkanajām līnijām.
Bet tad nācās saskarties ar orķestra metaforas tālāku attīstīšanu mazliet ironiskā skatījumā. Labi, mūziķu skaita nemainība būtu saprotama, saka citi ekonomisti. Tomēr nelaime ir tā, ka šie mūziķi sākuši lietot izmēros arvien lielākus, sarežģītākus instrumentus. Turpinot salīdzinājumu līdz zināmam absurdam - skaņdarbs tas pats, mūziķu skaits tas pats, tikai nez kāpēc ik pēc desmit gadiem jāceļ jauna koncertzāle.
Citiem vārdiem sakot, arī sarkanās līnijas nav kaut kas pašsaprotams; ar šo jēdzienu var manipulēt. Protams, ja to pieļauj diriģents un orķestra menedžeris... Un te mēs nonākam pie daudz cietušā stāsta par strukturālajām reformām - cik dziļas tās var būt, lai netiktu noārdīta konstrukcija. Savukārt šajā jautājumā mēs nonākam pie kāda Krievijas ekonomista izteikta it kā pašsaprotama apgalvojuma: reformas var būt veiksmīgas tikai tad, ja tām ir pieprasījums pašā sabiedrībā.
Tās nebūs veiksmīgas, ja būs tapušas tikai elites (diriģenta) smadzenēs. Stop! Padomāsim, vai mūsu orķestranti paši šīs reformas vēlas. Atvainojos, ja kļūdos, bet kaut kā neatceros, ka pati izglītības sistēma, valsts pārvalde, veselības aprūpe utt. būtu nākusi kopā un sparīgi saukusi: tā turpmāk vairs dzīvot nevar, ir nepieciešamas būtiskas reformas! Ir kaut kādas elites (plus aizdevēju) izprātotas versijas, uz kuru īstenošanu (varbūt) kompromisu rezultātā orķestranti tiek smagi pierunāti, pielauzti. Kamēr reformas būs uzspiestas, to īstenošana būs ļoti smaga.