Pēdējo deviņu gadu laikā šī partija opozīcijā nav sēdējusi, līdz ar to gadu gaitā savējo skaits valsts pārvaldē un uzņēmumos nepārtraukti audzis.
Mārtiņš Roze, Raitis Tukāns akciju sabiedrībā Lattelecom, Mārtiņš Jurgens Pasažieru vilcienā, Edvīns Bērziņš Latvijas Dzelzceļa valdē, Ivo Lucis Latvijas pastā, Kārlis Boldiševics Latvijas Valsts mežos, Olga Pētersone Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, bet Arnis Luhse lidostā Rīga - tie ir redzamākie ar ZZS ietekmi tieši un netieši saistītie cilvēki. Savējie salikti Latvijas Garantiju aģentūrā, Lauku attīstības fondā, Autotransporta direkcijā, ostās un citur, vēsta raidījums.
Turklāt ne visi amati saistīti ar varu vai ietekmi uz lēmumu pieņemšanu. Vienkāršākas darba vietas zaļie zemnieki piemeklējuši arī saviem radiem. ZZS vadības pārstāvis un trīs ostu valdes loceklis Viesturs Silenieks, kurš pērn Rīgas Brīvostas pārvaldē vien nopelnīja vairāk nekā 33 000 latu, atzīst – opozīcija politiskajam spēkam var būt arī labs pārbaudījums. Ātri vien noskaidrošoties, kas ir kas partijā un kurš tai pievienojies savtīgu mērķu vadīts, bet kurš paliks uzticīgs.
Nav gan runa tikai par privāti savtīgiem mērķiem – šiem amatiem noteiktos brīžos var būt izšķiroša nozīmē politiskās un ekonomiskās ietekmes realizēšanai. Piemēram, caur Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru ZZS mēģināja ietekmēt procesus Latvijas Kuģniecībā, jo tieši šī aģentūra ir 10% Latvijas Kuģniecības akciju pārvaldītājs. Savukārt Latvijas Valsts meži mēdza dāsni ziedot Zaļo un zemnieku savienības biedriem pietuvinātām biedrībām, svētdienas vakarā informēja De facto.
Sociologs, Latvijas Faktu direktors Aigars Freimanis vērtē, ka, raugoties iepriekšējā pieredzē, daļa cilvēku uz ielas noteikti nepaliks, īpaši nozīmīgākie.
„Tad gan jau viņiem kādu kluso vietu atradīs. Tas arī ir novērots, ka nonākot opozīcijā, tie cilvēki nepazūd. Tagad tas process ar to dīvaino pārplūdi no Tautas partijas, piemēram, uz Saskaņas centru tas ir ļoti īpatnējs un ideoloģiski savāds. Ļoti labi izskaidrojams caur personiskām motivācijām un pragmatismu, bet kaut kas riebīgs tajā ir,” secināja A. Freimanis.