Kā Latvijas žurnālistiem uzsvēra Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš ir šī muzeja izveides iniciators, valstī, kas bijusi lieciniece tik plašām Staļina represijām, ir dziļa izpratne arī par latviešu pārdzīvoto padomju gados. Sestdien iespaidots par muzejā redzēto bija arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš tika iepazīstināts ar izsūtīto latviešu sieviešu likteņstāstiem.
Kopumā šajā nometnē no aptuveni 8000 ieslodzītajām bija arī 111 latvietes. Viņas šeit nonāca 1938.gadā un tikai tādēļ, ka šo sieviešu dzīvesbiedri, kas tolaik strādāja Maskavā, nonāca Staļina režīma nežēlastībā. Kā stāstīja muzeja darbiniece Raisa Žaksibajeva, skarbajos Kazahstānas klimata apstākļos sievietēm nācās pavadīt smagā darbā 18-20 stundas diennaktī. Pārsvarā viņām bija jāvāc niedres tuvumā esošā ezera krastos.
V.Zatlers stāstīja, ka braucot garām šim ezeram un domājot par ieslodzītajām, kam te nācās strādāt, viņš domājis: “Ieslodzījums vai cietums nevar salauzt.” Memoriāls viņu mudinājis domāt par to, ka šādus notikumus nedrīkst aizmirst un ir jādara viss, lai nekad šādi notikumi neatkārtotos.
Kazashtānas represijās cietušo muzejs, kas izvietots kailas stepes vidū, tika pabeigts tikai pirms gada. Pagaidām nav īpaši apmeklēts. Tāpat kā darbinieki joprojām meklē sieviešu, kas šeit bija izsūtītas, liecības un dažādus nometni raksturojošos eksponātus. Līdz šim, kā stāstīja R.Žaksibajeva, pagaidām muzeju nav apmeklējusi arī neviena latviešu sieviete.