papildināta - Dālderis: diviem trim teātriem no laivas jāizkāpj

Latgaleslaiks 2004.gada 2.februarii Vai Daugavpils teātrī noticis demokrātijas sprādziens? Linda Kilevica Pirms divām nedēļām Daugavpils teātra mākslinieciskā padome nobalsoja par padomes vadītāja, režisora Harija Petrocka atbrīvošanu no amata. Sekoja teātra direktores Ineses Laizānes lēmums likvidēt māksliniecisko padomi. Daudzi aktieri un darbinieki uzskata, ka teātra vadība neņemot vērā viņu viedokli, kā arī nepietiekami rūpējoties par teātra darba profesionālo kvalitāti. Kas notiek Daugavpils teātrī, "Latgales Laiks" centās noskaidrot sarunās ar teātra vadību, aktieriem un kritiķiem. Daugavpils profesionālā teātra liktenis bijis visai dramatisks. 20.gs. 60.gados slēgto teātri atjaunoja Atmodas laikā, Mūzikas akadēmiju absolvēja gan krievu, gan latviešu aktierkursi. Tomēr 1996.gadā teātris, Kultūras ministrija un pašvaldība nespēja vienoties par turpmāko darbu un tobrīd latviešu trupā palika tikai viena aktrise - Maija Korkliša. Teātra vadību uzņēmās Valentīns Maculēvičs, Daugavpils Universitātē mācības uzsāka aktieru kurss. 2001.gadā V.Maculēvičs iesniedza atlūgumu un KM konkursā uz direktora amatu uzvarēja Daugavpils teātra aktrise Inese Laizāne. Viņas dzīvesbiedrs Harijs Petrockis līdz šim ir vienīgais štata režisors teātrī. Pērn jaunie aktieri beidza studijas, un pirmo sezonu teātrī atkal pilnībā darbojas latviešu trupa. Kāpēc vadība ar mums nerunā? "Daugavpils teātris ir koks ar diviem galiem. Krievu trupa strādā profesionālā līmenī, var runāt par aktierdarbiem, kas spēj konkurēt Latvijas mērogā, bet Daugavpils teātris atrodas Latvijā, un tā vārds vismaz latviešu auditorijā ir un būs saistīts ar latviešu trupu, kura jau vairākus gadus cīnās par neizkrišanu no profesionāļu statusa." - "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" raksta teātra kritiķe Ieva Zole. Aktieri, kuri vēlējās izteikt savu viedokli, tieši šo, viņuprāt, korekti uzrakstīto publikāciju, kurā norādīti trūkumi teātra radošajā darbā, min kā piemēru, ka teātra vadība negribot šos trūkumus ne redzēt, ne arī apspriest kolektīvā un meklēt risinājumu. "Problēma bija pieteikta un vajadzēja par to runāt," saka aktieris un režisors Jurijs Losevs. "Bet atbilde ir kapa klusums." "Mums faktiski jau divas sezonas nav repertuāra. Solījumi, ka eksperimentu vairs nebūšot, netika ievēroti, to pierādīja "Sulamīte", "Sensācija", "Mihoelss"," saka Maija Korkliša. "Es jūtos slikti kolektīva priekšā, jo pati cīnījos par to, lai Maculēviča vietā nāktu Laizāne. Darbs aizsākās ļoti labi, bet solījumi, diemžēl, tika pildīti kādu pusotru sezonu." Aktrise saka, ka ne kolektīvs, ne padome neesot "pret", bet gan "par" - domāsim kopā, kā labot šo situāciju, bet viņi netiekot uzklausīti . "Tas nav Korklišas vai Loseva viedoklis. Visa padome izteica neuzticību Petrockim, bet direktore paziņo, ka viņa padomi atlaižot vispār!" sašutusi ir M.Korkliša. I.Laizāne esot solījusi sasaukt kopsapulci, bet līdz šim tas nav noticis. "Mēs nesaprotam, kāpēc teātra vadība nerunā ar kolektīvu. Es esmu vairākkārt teikusi direktorei - kāpēc problēmas tiek runātas tikai pa kaktiem? Mākslinieciskā padome bija vienīgā vieta, kur vēl varēja runāt," saka aktrise. Aktieri uzskata, ka H.Petrockis pārsniedzot štata režisora pilnvaras, tajā pat laikā neuzņemdamies atbildību par notiekošo. Te vienā mēnesī iestudējot četras izrādes, te vairākus mēnešus aktieri nedarot neko. Aktrise Žanna Lubgāne uzskata, ka mākslinieciskā vadītāja trūkums teātrī ir liela problēma. Viņa vairs nedarbojas mākslinieciskajā padomē, jo neesot jēgas - viedoklis, kas nesakrīt ar vadītāja uzskatiem, netiekot uzklausīts. "Mākslinieciskās padomes lēmumi un tajā runātais pēc tam tiek pagriezts ar kājām gaisā, " apgalvo J.Losevs. Aktieri vēlas kopsapulci un zināt savu nākotni "Mēs nezinām, ko darīsim šajā pusgadā," saka aktrise Jūlija Ļaha. "Latviešu trupā nav ko spēlēt, jo repertuāra pamats ir radošas neveiksmes, kas aizbaida skatītājus." Turklāt jaunajiem aktieriem šādā situācijā neesot iespēju sevi pierādīt. Tieši M.Mamedovs esot parādījis, kā strādā režisors, kurš zina, ko grib panākt. "Es nesaprotu, kāpēc ar latviešu trupu pārsvarā strādā tikai viens režisors," neizpratnē ir aktieris Egils Viļumovs. "Protams, ir nepieciešams finansējums, bet ir pasniedzēji, kuri ir gatavi braukt šurp no Rīgas un strādāt, jo mums ir nepieciešams paplašināt redzesloku," saka aktieris un literārās daļas vadītājs Viesturs Rencis. "Skatītāji piedos ne tik krāšņas dekorācijas, ja darbs būs godīgi padarīts un aktieri spēlēs no sirds," uzskata aktrise Karīna Lučiņina. Aktieri atzīst, ka ļoti vēloties strādāt. Un diez vai šoreiz būšot tā, ka kolektīvs pēc šī "sprādziena" nomierināsies un visu aizmirsīs. Ja teātra vadība tuvākajā laikā nesasaukšot kopsapulci, tad aktieri sola to sasaukt paši. Pastāv arī iespēja vērsties Kultūras ministrijā, taču aktieri cer, ka I.Laizāne situāciju atrisinās. Tiks veidota repertuāra padome I.Laizāne, kura jau minējusi, ka uztverot šos notikumus kā demokrātijas izpausmi, mākslinieciskās padomes slēgšanu skaidro, ka radošas personības nespējot vienoties lielos jautājumos. Direktore uzskata, ka aktierus nevajag noslogot ar repertuāra politikas veidošanu. Turpmāk darbošoties repertuāra padome, kurā teātra darbinieku procentuāli būs maz - pati direktore, menedžeris un vēl viens, kura vārdu I.Laizāne pagaidām nemin. Jāatrod vēl 4-5 cilvēki, kuri teātrim būtu autoritātes. Uz jautājumu, vai teātra cilvēki nesāks kurnēt, ka viņu darbu koordinē tie, kuri šeit nestrādā, I.Laizāne skaidro, ka nevienā teātrī aktieri nenosakot, ko iestudēt, un teātra darbinieki repertuāra padomē pārstāvēšot teātra viedokli. Paralēli šai padomei katras konkrētās izrādes maketu un kostīmu skices akceptēs paši izrādes dalībnieki un tehniskais personāls. H.Petrocka izbalsošana vien pielikusi punktu, stāsta I.Laizāne, jo šādu modeli viņa esot iedomājusies jau pirms pāris gadiem. "Es, protams, nojautu, kas notiek. Bet viss, kas notiek, notiek uz labu. Esmu nonākusi arī pie demokrātijas atziņām, ka liela brīvība īstenībā ir liela patvaļa. Mēs neesam ar tik lielu demokrātijas pieredzi, lai mācētu tajā dzīvot. Teātris jau ir tāds mazs valsts modelis, kurā atspoguļojas viss, kas notiek," secinājusi direktore. Trupa nevar vienā sezonā dabūt repertuāru H.Petrockis saka, ka notiekošais esot normāla situācija, kas agrāk vai vēlāk nobriestot jebkurā teātrī. Viņš respektējot mākslinieciskās padomes lēmumu un turpināšot režisora darbu. Pirmā sezona, kurā teātrī atkal darbojas divas patstāvīgas trupas, radot izmaiņas darba plānošanā. Krievu trupā ir apmēram 12 aktīvi spēlējamas izrādes, bet latviešu trupa šādu rezultātu nevarot panākt vienā sezonā. Tās repertuāra izveide esot svarīgākais uzdevums. "Impulss aktieru neapmierinātībai bija manis izraudzītā D.Rukšānes luga "Es tev nepateicu visu". Arī ""Drakula" tiešām bija mana izvēle un es uzskatu to par neveiksmi, jo "iekritu" ar dramaturģisko materiālu. Padomes locekļi uzskatīja, ka Rukšānes luga par drūmām tēmām šobrīd teātrim nav īsti piemērota un tā arī neesot īpaši laba dramaturģija. Šobrīd tiek meklēts cits materiāls, būs sapulce, kurā latviešu trupa tiks aicināta palīdzēt. Nav viegli, ja ņem vērā, ka ir ļoti maz vidējās un vecākās paaudzes aktieru un jācenšas maksimāli nodarbināt visa trupa. Bet varu teikt ar pilnu atbildību, ka marta sākumā latviešu trupa sāks darbu pie jauna iestudējuma. Ir jāatrod kompromisa materiāls, lai konfliktsituācija nepadziļinātos, lai šī krīzīte atrisinātos," saka režisors. H.Petrockis atzīst, ka ir ļoti grūti organizēt darbu, jo viesmākslinieki var pārcelt savu ierašanos, līdz ar to atbīdot uzsākto darbu. "Ja Daugavpils teātrī būtu uz vietas visi radošie un tehniskie komponenti, būtu pavisam cits darba stils. Bet mums nav ne štata vietu, ne naudas. Šis Latvijā ir vienīgais teātris ar divām trupām, bet ar vienu materiāli tehnisko bāzi, kas neļauj veidot vairāk par 10 jauniestudējumiem gadā. Jāmeklē iespēja izveidot normālu mazo zāli, kas būtu vieta radošiem projektiem. Ir jārēķinās ar teātra attīstību kopumā, ar iespējām iegūt no fondiem finansējumu, par kuru nekad nav zināms, cik liels tas būs. Tieši projekta specifikas dēļ ir atlikta "No saldenās pudeles" pirmizrāde krievu trupā. Es nevienam neko nepārmetu, jo cilvēkiem, kuri nav "tajā iekšā", ir grūti to saprast," aktieru nodarbinātības problēmu skaidro H.Petrockis. Viņš stāsta, ka mākslinieciskās padomes idejas tiekot respektētas, jo trīs pērnā gada padomes ierosinājumi jau esot īstenoti - uzaicināts režisors Semjons Losevs, tiek iestudēta "Saldenā pudele" un krievu trupā sezonā ir trīs iestudējumi bērniem. Mākslinieciskā padome drosmīgāka par kritiķiem Latvijas Universitātes profesore, mākslas zinātņu doktore Silvija Radzobe ir LTDS Profesionālo teātru žūrijas komisijas locekle. "Krievu trupas darbs man personīgi joprojām liek uzskatīt Daugavpils teātri par profesionālu teātri. Aktieru potenciāls šajā trupā ir augsts. Problēma vienmēr bijusi režija, un jāsecina, ka interesantākās izrādes ir iestudējis Maskavas režisors M.Mamedovs", saka S.Radzobe. Bijušas iestudētas pāris kvalitatīvas bērnu izrādes - "Brīnumdaiļā skaistule" pagājušajā "Spēlmaņu naktī" ieguva šajā kategorijā galveno balvu. Drūmāki secinājumi kritiķei rodas, sekojot līdzi latviešu trupas darbam. Viņasprāt, bez Maijas Korklišas, Aldas Krastiņas un Ivara Brakovska profesionālu un pieredzējušu aktieru trupā nav. "Jaunajā Daugavpilī sagatavotajā kursā ir pāris apdāvināti jaunieši, bet par pārējiem pagaidām ir grūti izdarīt kādus secinājumus. Regulāri skatoties H.Petrocka iestudējumus, redzams, ka režisoram ir labi nolūki repertuāra izvēlē un gaume, bet ir lielas problēmas, kad viņš ķeras pie savu nolūku īstenošanas. Es nevaru apgalvot ne, ka Petrockis ir talantīgs, ne arī, ka viņš nav talantīgs. Manuprāt, viņam pietrūkst profesionālisma, lai strādātu dramatiskajā teātrī, tāpēc es viņam ieteiktu apgūt dramatiskā teātra režisora profesiju," uzskata S.Radzobe. Kritiķe saprot, ka neuzticības izteikšana mākslinieciskajā padomē H.Petrockim ir liels trieciens, jo viņš ir daudzus gadus pašaizliedzīgi meklējis aktierus, finanses. Bet viņa saprotot arī aktierus, kuriem vienīgais mūžs paiet šajā teātrī. Jo fragmentāri apmācīti jauni aktieri varot celt savu profesionālismu, tikai strādājot ar labu režisoru. "Jāatzīst, ka Daugavpils teātra mākslinieciskās padomes locekļi ir bijuši krietni vien principiālāki un drosmīgāki nekā kritiķi, tai skaitā arī es. Man likās - labāk lai kāds cilvēks tur cīnās, nekā nebūs neviena. Recenzijās akcentējām pozitīvos momentus, kādi, neapšaubāmi, ir katrā izrādē, bet samilzušo problēmu īstais apmērs ir ticis pārāk ilgi noklusēts," atzīst S.Radzobe. "Acīmredzot teātrim nav viegli atrast režisorus ar pedagoga talantu, kas trauktin trauktos strādāt Daugavpilī, un režisors trupu audzina pats ar aizvien sarežģītākiem uzdevumiem sev un trupai. Cerams, ka rēķinoties ar nepārtrauktiem zilumiem un puniem pierē, jo "Drakula" nav veiksme. Veiksme nebija arī "Mihoelss" un "Sulamīte", toties par gluži cienījamu veiksmi varēja uzskatīt Blaumaņa "Zagļus". Ja pērn par skatuves šarmu, talantu un profesionālu līmeni varēja runāt tikai J.Ļahas adresē, "Kas ir bērna tēvs?" liecina, ka tāds ir arī E.Viļumovam. Tieši Mamedova iestudētā komēdija un tajā uzplaukušie jaunieši rada pārliecību, ka varbūt vēl joprojām Daugavpils teātrim ir vērts dot atlaides un gaidīt, " uzskata I.Zole. Jācer, ka teātra vadība un aktieri drīzumā atradīs kopīgu valodu un problēmu risinājumu.

Bezcerīga gan. Te pasaka, ka kaut kas jāslēdz un kraukļi jau metas knābt, tā vietā, lai padomātu kā izdarīt, lai nebūtu jāslēdz. Tā jau vienkāršāk, nevis smagi strādāt un analizēt, lai līdz pēdējam noturētu ik kultūras iestādi, kaut vai vismazākajā formātā. Jo tikai tā ir garantija, ka labajos laikos varētu būt kam atdzimt.

Neticamais, ka 1. slimnīcu varētu likvidēt jau tiek īstenots. Nu vēl jātiek vaļā no Dailes teātra un sen plānotais apbūves gabals kādam būs rokā. Un tā smuki, piesedzoties ar krīzes nepārvaramajiem apstākļiem. Nu ir taču tā krīze kādam izdevīga! Bezcerīga valsts...

Cik liekulīgi ir kādam teātrim pārmest balagānu taisīšanu labi zinot, ka cilvēki vēlas teātrī atpūsties no tās drāmas, kas notiek mūsu valstī. Un uz komēdijām nāk un kaut cik pilda kasi. Mūsu valstī taču visa mēraukla ir nauda. Lai gan teātris kuram ir vairāk kā 200 skatītāju vietas tik un tā pats sevi nevar un nevarēs nodrošināt, bet TAS nenozīmē, ka teātris nav vajadzīgs.

Tikai un vienīgi ar kultūru mēs atšķiramies no dzīvniekiem. Ja it kā kultūras cilvēks var pasviest šādu ideju, tad, piedodiet, man pret viņu vairs nav nekādas cieņas. Ne jau teātri jālikvidē, bet gan tie neskaitāmie piesūcekņi, kas nosūc kultūrai nepieciešamo naudu. Operā - 11 (!!!!!!!!!!!!!!) direktora vietnieki!!!!!!!!! Algas - tūkstošos!!! Plus vēl ārzemju braucieni, viesnīcas, komandējuma naudas, telefona rēķinu apmaksas!!! Tam visam naudas nez kāpēc pietiek! Kaunies Dālderi iet Demakovas pēdās!!!

Lai Dievs mums visiem piedod par vārdu vieglprātīgo un arī nelietīgo tērēšanu.Par izkāpšanu no laivas viegli runāt tam, kuru tas neskar un kurš no tā procesa un sekām neko nesaprot. Komentāri kļūst aizvien agresīvāki un visatļautības pārpilni. Lai Dievs nedod, ka šādā stilā domādami, runādami, rakstīdami un rīkodamies, visi nenokļūstam aiz kāda borta. Neviens teātris nekad nav visu laiku nemainīgi bijis vienādā mākslinieciskā līmenī. Ja mums būtu tā nauda, enerģija un saprašana JAUNU radīt, ne grozīt idejas, lai kaut ko iznīdētu, turklāt vēl KULTŪRĀ.

Siliņš uzmetas visur, kur jūt naudas smaku.

Varu - kad Mārīte Balode taisīja filmas par latviešu teātra vēsturi, tad šis uzmetās par konsultantu un "līdzautoru". Nožēlojami - Balode pati ir teātra enciklopēdija.

Vai kāds varētu pateikt, kāds Siliņam ir sakars ar teātri?

Ja kāds teātris vispār kļūs par Rīgas pašvaldības sponsorēto teatri, tad jau viennozīmīgi tas būs Krievu teatris! JRT u.c. var pat nesapņot! Daile komplektā ar Džilindžeru vispār būtu jāklapē ciet !

JRT būtu ļoti laba kandidatūra kļūšanai par Rīgas pašvaldības teātri - prestižs, kompakts(mazs personāls). Īstens kultūras galvaspilsētas teātris.

Tā kā Daugavpils ir Latvijas otrā lielākā pilsēta, tad jau Nacionālie pienāktos pārcelt uz turieni un Rīgā atstāt JRT - ja pēc mākslinieciskās vērtības. :D Vienības nāmā kā reizi "Vadonis" iederētos! :D Vai arī JRT uz Daugavpili - tad iekšējais kultūras tūrisms aizietu rūkdams...

Domāju, ka te pārāk daudzas lietas tiek jauktas kopā - mākslinieciskā vērtība, pieejamība provincē un valsts/pašvaldības nauda. Var patiešām uzdot jautājumu, vai valstij ir jānodrošina visaptverošs teātru tīkls tik mazā un mazapdzīvotā valstiņā. Kā arī vai jāuztur nekonkurētspējīgi teātri. Tomēr tik šerps griezums man šķiet pārspīlēts, turklāt viens no minētajiem arī ir provinces teātris. Bet tad rodas izteikta nevienlīdzība pret citiem reģioniem. Varbūt pārcelt valmierieti uz Rīgu un atdot tam Dailes telpas? :D Arī naudas puse izskatās nenopietni. Pagājušogad prēmijās vien (ieskaitot Kultūras Ministrijas materiālos stimulus), tika izšķērdēts aptuveni miljons latu, bet šeit nevar savākt praktiski pāris miljonus teātriem. Protams, mūsu sabiedrībai jāsaprot, ka par visu jāmaksā un ka visus Padomju laika haļavnos priekus mēs nevarēsim atļauties, bet pārsteidzība provinces teātru slēgšanā (finanšu nogriešanā pie pusbankrotējušām pašvaldībām) arī nav nekas slavējams. Tā visa uzgrūšana pašvaldībām jau kļūst pārspīlēta. Bet ar jaunajiem NĪ nodokļiem, kas paliek pašvaldībās, varbūt arī ne neiespējami...

Astotais ir Leļļu teātris. : ))

"tik un tā absolventu līmenis ir ļoti zems" === Vai arī ļoti augsts - visādiem "Rīgas teātriem" spļauj virsū no 3 stāva...