Ojārs Stepens, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks:
Materiāls
kopumā interesants. Galvenais tajā nav fakti, bet interpretācijas.
Sāksim ar to, ka Baltija tiek uzskatīta par atbrīvotu nevis okupētu.
Visa filma sastāv praktiski no kara laika padomju kinohronikām, kas
nav, protams, nepareizi, bet tas nav objektīvākais materiāls, ko varētu
lietot. Tur nav nekādi ne vēsturnieku, ne ekspertu komentāri vai citādi
dokumentāli materiāli. Kā jebkurš vienas puses materiāls, arī šis ir
vienpusējs. Filmas otrā daļa, kur ir svinību ainas, ir diezgan
garlaicīga, interesantāka ir pirmā. Taču filma ar šādu interpretāciju
skolās ir neizmantojama, es pat teiktu bīstama. Normāli būtu tā, ja
visus materiālus izstrādātu Izglītības un zinātnes ministrija un arī
apstiprinātu. Nav labi izmantot materiālus, kas neietilpst programmās.
Gustavs Strenga, vēsturnieks:
Tas, par ko es sāku domāt, filmu noskatoties, ir, ka politiķi no vēsturisku filmu finansēšanas ir metušies uz tādu, pēdiņās, vēsturisku filmu taisīšanu un veidošanu. Tas, manuprāt, ir diezgan bīstams process, jo beigās tas viss tiek izmantots kā viens nopietns politisks ierocis. Redzams, uz ko tā filma velk. Tajā gandrīz katrs ceturtais vārds ir “naši” un “naša”*, atsaucoties gan uz padomju valsti, gan uz padomju varu, gan uz visu pārējo. Aptuveni ir skaidrs, kur šie autori dzīvo - ne Latvijā, bet Padomju Savienībā. Skaidrs, ka tas mērķis ir krievu jauniešus audzināt padomju garā kā tādus impērijas bērnus, nevis neatkarīgās Latvijas pilsoņus. Tas ir bīstami. Tās ir sekas tam procesam, kas Latvijā pēdējos gados notiek. Šādu praksi [piedāvāt filmas skolām] ierobežot nevar. Tas, ko var darīt, ir veidot dikusiju par šo jautājumu, lai parādītu viņu skatījuma vājās puses. Par filmas vēsturisko pusi gan es negribu izteikties, es neesmu speciālists par šo laika periodu.
Sergejs Kruks, mediju eksperts:
Filma ir taisīta dēļ tās pēdējiem kadriem, kuros parādīta 9.maija svinēšana Latvijā. Tā veidota, lai skolu jauniešiem radītu jēgu un sapratni par to, kas 9.maijā notiek. Lai uzturētu šos svētkus, ir nepieciešami rituāli. Filma ir garlaicīga un nav bērniem uztverama, jo pliki uzrunāts mācību grāmatas teksts. Arī vizuli tā ir nemākulīgi izveidota.
Valdis Kuzmins, Latvijas Kara muzeja II Pasaules kara nodaļas vadītājs:
Šo filmu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par mācību materiālu. Tur ir vesela rinda lietas, kas ir diezgan nepieņemas. Piemēram, vārdu salikums - Otrais pasaules karš - vispār tiek pieminēts pirmo reizi 22 minūtē. Filmā vispār nav minēts, kad Otrais pasaules karš sākās, kas šajā karā piedalās. Tur nav neviena shēma, kas varētu dot priekšstatu, kur atrodas pilsētas. Nav minēts nevienā vārdā ne cēloņi, ne iegansti karam. Tikai atsevišķos brīžos ir minētas valstis, kas piedalās. Līdz ar to tas ir tāds stāsts par vienu Otrā pasaules kara fragmentu Lielo Tēvijas karu, kas pasniegts vispārinātā formā. Filmā nav neviena precīza skaitļa. Tā vietā, lai nosauktu, cik daudz cilvēku piedalījās, nesamērīgi gari un plaši tiek stāstīts par Melnās jūras kara floti. Nez kādēļ tiek daudz stāstīts par Brestas cietokšņa aizstāvēšanu, pat neviens Krievijā vairs netic tām muļķībām, ka Brestas cietoksnis aizstāvēts līdz 1942.gada aprīlim. Teksts, kas ierunāts pa virsu videomatereiāliem, ir ar tik muļķīgām kļūdām. Piemēram, runātājs apgalvo, ka armiju Kurzemē ielenca Vācijas karaspēks. Vienkārši sajaukts, iznāk, ka vācieši ielenkuši paši sevi. Pēdējā filmas daļa tiek rādīti amatieru kadri. Tur vispār nav nekāda teksta, bet tāds amatierisks "slaidšovs". Tiek radīta sajūta, ka tas ir ļoti labi, jāiet uz ielām, jāiet pie pieminekļiem. Tur nav teikts, kāpēc jāiet, kāpēc tieši devītajā maijā. Neredzu filmā neko tādu, ko skolnieks var iemācīties. Tur nav ko atcerēties. Dokumentālā filma Padomju stāsts ir nesalīdzināmi korektāk uztaisīta, bet tik un tā tajā daudz jūtams režisora personiskais viedoklis. Taču neesmu drošs ka tā, kā arī jebkura cita dokumentālā filma, kur samērā korekti parādi vēstures notikumi, varētu kalpot kā
mācību materiāls. Tās visas drīzāk ir palīglīdzeklis noskaņas radīšanai, vai intereses veicināšanai. Šajā
pašā kategorijā būtu iekļaujamas arī mākslas filmas, piemēram, Klinta Īstvuda
filma par Otro pasaules karu. Tā ir lieliska filma, kas rada priekšstatu, ka
karš nav rotaļļlieta.
Egīls Šnore, "Padomju stāsta" režisors
Jautājums, ko skolās bērniem grib mācīt? Filma ir par notikumiem Otrā pasaules kara laikā no 1941.gada jūnija, kara sākums vispār netiek apskatīts, un par to, kā karš beidzās. Nobeigumā ir runa par to, ka atbrīvo austrumeiropoas valstis, kas izvēlējās sociālisma ceļu. Tas ir veids, kā uz lietām skatījās Brežņeva laikā. Tur nav runa, ka 9.maijs paver ceļu veikt kolonizāciju un etnisko tīrīšanu Baltijas valstīs, kas nodrošināja, ka septiņās Latvijas lielākajās pilsētās latvieši kļuva mazākumā. Filmas nobeigumā rāda, kā šodien tiek svinēts 9.maijs dažādās Latvijas pilsētās. Interesanti, ka titros parādās, ka svētku svinētāji un atzīmētāji Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā ir krievu kopienas, jo tieši 9.maijs deva iespēju šai kopienai šeit izveidoties.
(papildināts ar E.Šnores vērtējumu par filmu)
*mūsu (krievu val.)