papildināta - Vandaļu dēļ grib ķerties pie pilsoniskās brīvības

Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Human Rights Watch pārstāve Aislinga Reidija:

Valdībām ir tiesības ieviest ierobežojumus pulcēšanās brīvībai, īpaši ja to mērķis ir novērst sabiedriskas nekārtības vai noziegumus. Taču, tā kā pulcēšanās tiesības ir tik fundamentāla demokrātiskas valsts daļa, plaši ierobežojumi ir jāizvērtē ārkārtīgi rūpīgi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumos ir skaidri atzinusi, ka nelikumīgas situācijas - tādas kā nekārtības - neattaisno pulcēšanās brīvības ierobežošanu.  Ir jājautā, vai šie ierobežojumi būtu proporcionāli. Vai protestētājiem netālu ir vieta ar pietiekamu atpazīstamību, kur noturēt demosntrācijas? Vai aizliegums ir īslaicīgs vai tiks pārskatīts laiku pa laikam? Kā sodīs personas, kas mēģinās demonstrēt vecpilsētā? Ja nav īstas alternatīvas, aizliegums ir pastāvīgs un un tiek piedāvāts sodīt pat miermīlīgus demonstrētājus par pulcēšanos laukumā, tad ierobežojums nebūtu likumīgs.

Vita Matīsa,  politoloģe:

Pūlis kā tads mani nepievelk,  drīzāk otrādi – es no tā mēdzu izvairīties.  Vienalga – vai tas butu hokeja fanu pūlis,  futbola mača pūlis, rokkoncerta pūlis, cilvēktiesību atbalstītāju pūlis vai politisko demonstrantu pūlis. Dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā, es varu brīvi izvēlēties - piedalīties vai nē. Bet tās pašas demokrātiskās sabiedrības tiesības, kas man garantē tiesības nepiedalīties, garantē arī tiesības piedalīties tiem, kuri to vēlas. Brīvība nepiedalīties iet roku rokā ar tiesībām piedalīties. Ne jau man vai kādam citam noteikt, kura ir tā pareizā izvēle, kura ne. Valdības un valsts struktūru loma nav noteikt, ka hokeja un rokkoncerta pūļi ir atbalstāmi, bet cilvēktiesību un politiskās demonstrācijas neatbalstāmi - viņu loma ir gādāt par drošību visos likumīgos masu pasākumos un novērst huligānismu gan futbola mačā, gan rokkoncertā, gan politiskajā demonstrācijā.

Romāns Apsītis, tiesībsargs:

Satversmes 103. pants nosaka, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, ko valsts var ierobežot tikai retos gadījumos ar būtiskiem objektīviem argumentiem. 

Pulcēšanās nav atzīstama par miermīlīgu (un līdz ar to tā nebauda cilvēktiesību aizsardzību), piemēram, ja personas tiek fiziski aizskartas vai apdraudētas, tiek dedzinātas mašīnas, bojāts īpašums vai mesti akmeņi.

Viens no pulcēšanās brīvības mērķiem ir nodrošināt politisku viedokļu paušanu sabiedrībā. Tieši šīs demokrātiskās funkcijas dēļ valsts pozitīvais pienākums nodrošināt pulcēšanās brīvības īstenošanu ir striktāks nekā tādu politisko tiesību īstenošanas gadījumā, kas nodrošina vienīgi konkrēta indivīda tiesību aizsardzību.

Pulcēšanās brīvības īstenošana nenozīmē tikai neiejaukšanos no valsts puses, tā dažkārt prasa arī noteiktu valsts rīcību, lai nodrošinātu Satversmē noteikto tiesību īstenošanu. Valstij ir pienākums izvēlēties atbilstošus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tiesiska demonstrācija norit miermīlīgi.

Viens no pulcēšanās brīvības pamatmērķiem ir brīvi ļaut personām publiski un kopīgi paust savu viedokli sabiedrībai, pievēršot tās uzmanību atsevišķām problēmām. Šī ir viena no svarīgākajām personas brīvībām, un ierobežojumi pulcēšanās brīvības īstenošanā ir nosakāmi tikai īpašos apstākļos ar būtiskiem un objektīviem argumentiem un pamatojumu.

Nebūtu pieņemami, ka augstas valsts amatpersonas dēvētu vardarbīgas akcijas, kas notiek, fiziski aizskarot un apdraudot citas personas, iznīcinot citu personu īpašumu, par demokrātijas izpausmi (vai demokrātijas pāraugšanu citā kvalitātē), tādējādi maldinot sabiedrību par demokrātijas jēdziena izpratni vai pat to diskreditējot. Šādas vardarbīgas akcijas noteikti ir pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām un garantētajām tiesībām. 

Nav pieļaujams, ka, bažījoties par iespējamām nekārtībām, tiktu liegta iespēja rīkot miermīlīgus protestus kā tādus. Arī šādā gadījumā policijas pienākums ir tos nodrošināt. Pretēju viedokļu pastāvēšana starp demonstrantiem vai citu grupu vardarbības draudi paši par sevi nevar kalpot par iemeslu aizliegt šo pasākumu. Miermīlīga pulcēšanās var tikt ierobežota tikai gadījumā, ja policija, balstoties uz valsts rīcībā esošo informāciju, konstatētu, ka tā patiešām nespēs tikt galā ar iespējamo sabiedrības drošības apdraudējumu. Arī policijas ekipējumam un kapacitātei jābūt adekvātai. Ierobežojumus vajadzētu vērtēt katrā konkrētā gadījumā, nevis nosakot vispārēju aizliegumu.

Iespējamu pulcēšanās aizliegšanu Vecrīgā vajadzētu ļoti uzmanīgi un rūpīgi izvērtēt no dažādiem aspektiem katrā konkrētā gadījumā, īpašu uzmanību pievēršot samērīguma principam. Atbildīgajiem dienestiem būtu jāsecina, vai problēma šajā gadījumā bija pasākuma norises vietas izvēlē vai atbildīgo dienestu rīcībā, jau iepriekš zinot par iespējamām vardarbīgām akcijām.