Par kvalitāti, ne sodiem
Daudzās valstīs ar ļoti augstu izglītības kvalitāti un darba ražīgumu, piemēram, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā, atstāšana uz otru gadu vispār netiek pieļauta, uzskatot to par sociāli un akadēmiski degradējošu. Latvijā nav pētījumu, kas pierādītu, ka atstāšana uz otro vai trešo gadu ir akadēmiski efektīva. Nav arī pētījumu, kas ar šiem skolēniem notiek ilgākā perspektīvā. Tomēr Latvijā veiktie pētījumi parāda, ka pastāv korelācija starp otro gadu un skolas pamešanu. Neviens no pētījumiem neiesaka skolēna atstāšanu uz otru gadu kā efektīvu līdzekli akadēmisko prasmju uzlabošanai.
Latvijā atkārtots mācību gads skolēnam ir drauds un sods. Jautājums par to, kas ir mehānismi, kuri ļautu katram bērnam būt veiksmīgam un iederīgam skolā un iegūt maksimāli labas akadēmiskās pamatprasmes, joprojām ir atklāts.
Palīdzēt, nevis sodīt
Skolēna sniegumu uzlabo specifiska un sistemātiska palīdzība, nevis sodīšana. Pēc OECD valstu Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (2006.g.) datiem, vismaz 21% piecpadsmitgadīgo Latvijas skolēnu ir ļoti vāja lasītprasme. Mūsu izglītības administratori vienkāršoti situāciju "marķē" kā skolēnu motivācijas trūkumu un sociālo problēmu rezultātu, lai gan akadēmisko pamatprasmju apguves līmenis galvenokārt ir pedagoģiski, ne sociāli risināms uzdevums. Nevar piekrist IZM skolēnu motivācijas interpretācijai — it kā tā būtu kaut kas iepriekš noteikts un nemainīgs. Motivācija mainās vides un situācijas ietekmē. Biedrības Pro Futuro praksē ir gadījumi, ka pie mums vēršas skolēnu vecāki, kuru bērni no bailēm, sarūgtinājuma, skolotāju pastāvīgajiem pārmetumiem un kritikas jau 2. un 3.klasē atsakās iet uz skolu vai sāk ilgstoši slimot. Situācijā, kad ir lasīšanas grūtības, skolēni tiek pakļauti lielai iespējai būt nesekmīgiem vismaz vienā priekšmetā, tādējādi — palikt uz otru gadu. Tas neko nevar atrisināt, ja nemainās mācību vide. Ir zināms gadījums, ka zēnam, kurš patlaban mācās 7.klasē un kuram jau pirmajā klasē bija lasīšanas grūtības, pastāvīgi ir neapmierinošas atzīmes angļu un krievu valodā. Lai arī grūtības ir identificētas, skola nav spējīga un gatava nodrošināt zēna saprātīgu mācīšanu, ņemot vērā objektīvās grūtības un vajadzības. Viens no risinājumiem, ko iesaka Pro Futuro un LJP, ir regulāra konsultāciju apmeklēšana tajos mācību priekšmetos, kas skolēnam sagādā grūtības. Tas skolēnam nodrošinātu regulāru palīdzību.
Būtiski atšķiras ne tikai rezultātu interpretācija, bet arī atbalsts, ko cilvēki ar lasīšanas grūtībām saņem dažādās valstīs. Latvijas izglītības sistēmā šiem skolēniem nav pieejama sistemātiska palīdzība — izlīdzinoša mācīšana lasīt un rakstīt jebkurā vecumā un atbalsta pasākumi. Vairākumā Eiropas valstu un Ziemeļamerikā līdzās tradicionālajiem atbalsta pasākumiem gan skolēniem, gan pieaugušajiem efektīva ir adaptīvo tehnoloģiju izmantošana — speciāli teksta redaktori, kas palīdz rakstīt gan dzimtajā valodā, gan svešvalodās, un balss sintezatori — datorprogrammas, kas lasa jebkuru tekstu — digitālā formā. Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā līdz pat 10% skolēnu ikdienas mācību un visa veida pārbaudes darbos izmanto adaptīvās tehnoloģijas. Adaptīvo tehnoloģiju izmantošana ir universāla prasme — to cilvēki, kam tas ir nepieciešams, izmanto gan iegūstot augstāko izglītību, gan profesionāli un sadzīvē. Latvijā vispārējā izglītībā par tehnoloģiju atbalstu skolēniem ar lasīšanas grūtībām vispār netiek runāts.
Neracionāli un dārgi
IZM tā vietā, lai analizētu izglītības kvalitāti pēc būtības (standarti, saturs, metodes, mācību līdzekļi, tehnoloģiju pieejamība), visās akadēmiskajās neveiksmēs vaino tikai skolēnus un viņu vecākus. Skolotājiem kā instruments tiek piedāvāta sodu sistēma. Akadēmisko pamatprasmju apguves uzlabošana ir viens no Izglītības attīstības pamatnostādņu 2007.—2013.gadam pamatmērķiem. Lisabonas stratēģijā noteikts, ka vājo lasītāju skaits jāsamazina par 5%. Kādi tad ir mūsu izglītības sistēmas priekšlikumi un konkrētā darbība šo mērķu sasniegšanai?
Katrs atkārtots mācību gads ir papildu neracionālas izmaksas izglītības sistēmai, valsts un pašvaldību budžetam, skolēna ģimenei un pašam skolēnam. Pēdējos gados skolēnu skaits vispārējās izglītības mācību iestādēs samazinās, bet otrgadnieku skaits palielinās. 2007./2008.mācību gadā Latvijā bija 250 941 vispārējās izglītības iestāžu skolēns (IZM dati) un 11 036 otrgadnieku un trešgadnieku (CSP dati) — 4,4% no kopējā skolēnu skaita. 11 036 skolēnu atkārtota izglītošana pagājušajā gadā nozīmēja to, ka valsts budžets un pašvaldības papildus finansēja 11 Latvijas mērogiem milzīgu skolu funkcionēšanu. IZM nav veikusi nekādu modelēšanu un aprēķinus, par cik varētu pieaugt uz otro mācību gadu atstāto skolēnu skaits un cik tas izmaksās, ieviešot jaunās noteikumu prasības. Situācijā, kad tiek ieviests izglītības finansēšanas modelis "nauda seko skolēnam", šīs izmaksas ir jāspēj aprēķināt. Kāpēc ļoti ierobežotu finanšu resursu apstākļos darīt to, kas ir dārgs un neefektīvs?
Atstumtie atpalicēji
Katrs atkārtots mācību gads ir ne tikai dārgs, bet arī apdraud skolēnu. Pērn Jaunanglijas Sabiedriskās politikas centra (ASV) publiskotais pētījums rāda, ka katram papildu gadam izglītības sistēmā ir milzīgas individuālās ekonomiskās izmaksas — skolēnam ir vajadzīgi 10 dzīves gadi, lai izglītības līmeņa un ienākumu ziņā panāktu savus vienaudžus. Kā norāda daudzu valstu pētījumi, katrs papildu gads izglītības sistēmā palielina varbūtību, ka jaunietis nekad neiegūs vidējo izglītību.
Līdzšinējā Latvijas prakse palielina, nevis samazina dažādus sociālās atstumšanas riskus — skolēnu atbiršanu no skolas, stigmatizāciju, atsvešināšanos no skolas un vienaudžiem, sociālo spriedzi, dažādu substanču lietošanu, deviantu un kriminālu uzvedību, depresiju.
Diemžēl mūsu izglītības sistēma sabiedrībai vēsta, ka liela daļa bērnu nav gana labi mūsu skolām. Pro Futuro un LJP priekšlikums ir izveidot darba grupu, lai vēlreiz analizētu, kādiem jābūt noteikumiem par skolēnu pārcelšanu nākamajā klasē, lai uzlabotu, nevis pasliktinātu katra skolēna iespējas būt veiksmīgam un vērtīgam izglītībā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.