Par mērķiem un līdzekļiem

Var tikai apsveikt un apbrīnot filmas veidotāju apņēmību, pat spītu, uzņemot šo filmu bez valsts atbalsta. Bet diemžēl ne par šo filmu ir runa. Saku paldies Ventam Horstam, jo pirms divām nedēļām notika filmu nozares profesionāļu seminārs, un viņa raksts ļauj vēlreiz pievērst uzmanību šim notikumam. Semināra mērķis bija izstrādāt darbības programmu izcilu sasniegumu veicināšanai filmu nozarē. Tika spriests par to, kas būtu darāms izglītības, izplatīšanas un ražošanas jomās, lai mūsu stāsti tiktu labāk izstāstīti, lai uzlabotos mūsu filmu kvalitāte un lai tās būtu interesantas Latvijas skatītājam. Starp daudziem apspriežamajiem jautājumiem ražošanas un pārvaldes darba grupā, piemēram, scenāriju kvalitātes uzlabošana un lielāka producentu atbildība par filmas izplatīšanu, tika apspriesta arī esošā projektu vērtēšanas sistēma. Vispār radošo projektu vērtēšana ir ļoti sarežģīts un delikāts process un tam grūti piemērot telpu remonta vai biroja tehnikas iepirkumu procedūru. Bet vienojāmies, ka pašlaik mums svarīgākais ir Latvijas skatītājs un tiešām izcili radoši panākumi, tāpēc tika izstrādāta un šiem galvenajiem mērķiem pakārtota detalizēta vērtēšanas punktu sistēma. To Nacionālā kino centra eksperti piemēros, jau vērtējot projektus nākamajā gadā. Arī pašu ekspertu iecelšanas kārtība tiks mainīta. Divu pušu konflikts Un te sākas viena dīvaina lieta. Semināra darbā aktīvi un konstruktīvi piedalījās arī Vents Horsts, par ko esam viņam ļoti pateicīgi. Vēl jo vairāk, Rīgas kinostudija bija sagatavojusi priekšlikumus jauniem filmu projektu vērtēšanas kritērijiem. Bijām gan norunājuši, ka tie tiks atsūtīti Filmu padomei mēnesi iepriekš, bet saņēmām tikai dienu pirms semināra, tāpēc bija par vēlu priekšlikumus apspriest Filmu padomē vai semināra sagatavošanas darba grupā. Es ar tiem ļoti uzmanīgi iepazinos un varu apgalvot, ka seminārā izstrādātie kritēriji ir garā ļoti līdzīgi, esam vēl ņēmuši vērā Eiropas fondu ilggadēju un veiksmīgu projektu vērtēšanas pieredzi. Dīvaini ir tas, ka Vents Horsts bija klāt semināra darbā un (man neļaus samelot citi darba grupas dalībnieki) tajā brīdī no viņa īpašus iebildumus nedzirdējām, lai gan viedokļu apmaiņa bija ļoti atklāta un tieša. Tad kāpēc nedēļu pēc semināra tapis minētais raksts laikrakstā Diena? Atliek tikai minēt un sākt veidot dažādas banālas sazvērestības teorijas. Pirmkārt, nedomāju, ka raksta autora galvenā rūpe bija aizstāvēt Vienīgās fotogrāfijas autorus. Cik pazīstu Brigitu un Valdi Eglīšus, abi ir pieredzējuši nozares profesionāļi un var aizstāvēt sevi paši. Turklāt — kas gan filmas autoriem var sniegt lielāku gandarījumu par skatītāju atsaucību? Un vēl — Nacionālā kino centra administrētā izplatīšanas panākumu atbalsta shēma paredz finansiālu atbalstu viņu nākamajam projektam, ņemot vērā iepriekšējās filmas izplatīšanas rezultātus. Diemžēl drīzāk jārunā par šogad aizsākušos konfliktu starp Rīgas kinostudiju un Nacionālo kino centru, kas iebilst pret padomju laikā Rīgas kinostudijā uzņemto filmu tiesību nodošanu kādai Dānijas firmai, un tiesvedību, ko Rīgas kinostudija aizsāka pret NKC pēc sava dokumentālās filmas projekta noraidīšanas. Organizēta "melnā PR kampaņa" pret Nacionālo kino centru turpinās visu šo gadu. Vai mērķis ir minētās valsts aģentūras likvidēšana, vai tikai vadības nomaiņa, vai pilnīgi jaunu un kādam ļoti piemērotu un izdevīgu finansēšanas shēmu izveide, varam tikai minēt. Žēl, jo ar Filmu padomes palīdzību pēdējos gados ir izveidojusies laba sadarbība starp nozares pārstāvjiem, Nacionālo kino centru un Kultūras ministriju. Vēl, protams, daudz būtu darāms nozares sakārtošanai, bet tam būtu vajadzīga visu filmu nozares pārstāvju sadarbība. Ir arī notikušas tikšanās ar Rīgas kinostudijas pārstāvjiem, un šķita, ka esam atraduši kopīgu valodu, tāpēc jo dīvaināka izskatās motivācija publicētajam viedoklim. Pieļauju, ka man var nepiekrist, bet advokātiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem iztērēto naudu arī varētu izlietot daudz lietderīgāk. Atbalsta filmu veidotājus Varētu te arī beigt, tomēr komentāru prasa viens minētā raksta autora un ne tikai viņa apgalvojums — Nacionālajā kino centrā atbalstu projektiem saņemot vienmēr vieni un tie paši producenti un studijas, tātad tie noteikti esot "savējie un radinieki". Vai tomēr nebūtu apsverama doma, ka tās vienkārši ir lielākās un aktīvākās studijas, kuru galvenais un reizēm vienīgais darbības virziens ir filmu uzņemšana? Nav taču iedomājama situācija, ka kādā konkursā naudu nesaņemtu neviens studijas Rija vai Vides filmu studijas projekts — vai tad viņi visi noteikti ir Ilzes Gailītes-Holmbergas radinieki? Starp citu, profesionalitātes nozīmi pierāda arī starptautisks konteksts – Eiropas fondos Media un Eurimages arī parasti atbalstu saņem vienas un tās pašas Latvijas filmu studijas. Vai arī tur visi visiem ir radinieki? Tur atkārtojas tie paši vārdi un kompānijas, kas Latvijā. Un vēl viens dīvains pretnostatījums Venta Horsta rakstā — viņam gan neesot nekas iebilstams, ja valsts nauda piešķirta bērnu filmām Kur pazudis Elvis? un Mazie laupītāji, taču aktuālāka noteikti esot bijusi nepieciešamība apmierināt 18.novembra vajadzības. Tam nu nevar piekrist nekādā gadījumā — neviena jubilejas datuma vai pareizās tēmas konjunktūra nekādā gadījumā nav stādāma augstāk par jaunas skatītāju un Latvijas pilsoņu paaudzes audzināšanu. Nezinu, vai apzināti, bet šeit parādās viena no lielākajām Latvijas filmu nozares problēmām — ierobežotais finansējums un izrietošā nespēja apmierināt dažādu auditoriju vajadzības pēc dažādu žanru filmām. Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā un ikvienam ir tiesības paust savu viedokli brīvā presē un aizstāvēt to tiesā, bet tomēr gribu aicināt izmantot arī citus šādai sabiedriskai iekārtai raksturīgus savu interešu īstenošanas mehānismus. Mums ir nevalstiskās organizācijas, ir Kultūras ministrijas Filmu padome, mēs labprāt sadarbojamies ar ikvienu, ja mērķis ir sakārtot nozari, lai būtu labums gan profesionāļiem, gan sabiedrībai. Un es ceru, ka mērķis ir tieši tāds.