Izpētot Nacionālās bibliotēkas preses arhīvu, raidījums noskaidrojis, ka jau pirms 17 gadiem tā brīža labklājības ministrs Andris Bērziņš paziņoja: “Ja mēs neveiksim šo soli uz 60 un 65 gadiem, tad vēlāk, nākamajām valdībām, tas būs jāceļ jau uz 70 un uz 75 gadiem!”
Izrādās, jau 1995. gadā konceptuāli bija nolemts, ka 2014. gadā pensijām jābūt no 65 gadu vecuma. Atšķirībā no šodien piedāvātā modeļa, 1995.gadā tas bija daudz skarbāks lēmums un nozīmēju reformu veikt vēl 6 gadus ātrāk, nekā iecerēts tagad. Turklāt bez iespējām priekšlaicīgi pensionēties. Iemesls - bija izpētīts, ka bez pensiju vecuma celšanas sistēma ilgi nepavilks augošās izmaksas. Taču reformai sīksti pretojās opozicionāri – sociāldemokrāti kopā ar Pensionāru federāciju un arodbiedrībām, kas beigās atteicās valdības ieceri atbalstīt. Spiediena rezultātā viņi panāca, ka 1999.gadā toreizējais Tautas partijas premjers Andris Šķēle piekāpās.
Vēl viens mēģinājums pacelt pensionēšanās vecumu notika pēc gada, kad Andris Bērziņš, jau būdams premjers, arī savas valdības deklarācijā ierakstīja pensionēšanās slieksni no 65 gadiem. Bet drīz to tomēr izsvītroja no valdības darba kārtības.
Pacelt pensionēšanās vecumu mēģināja arī nacionāļu frakcija. Labklājības ministrs, tēvzemietis Andrejs Požarnovs, 2000.gada maijā Rīgas Balsī atzīst, ka “pensijas vecuma paaugstināšanai nav alternatīvas,” bet jau oktobra Dienā “negaidīti paziņo, ka lūgs premjeram apspriest iespēju nepildīt valdības deklarācijas punktu par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem.” Toreiz aizkulisēs to iztulkoja ar pašvaldību vēlēšanu tuvumu un bailēm no vēlētāju dusmām.
Tieši ar to pašu reformas virzītājus baida arī šodienas opozīcija. Pretojoties valdības plānam, opozīcija izmanto gandrīz tās pašas, arī pirms 10 un 15 gadiem skanējušās frāzes: ka vēl nav īstais laiks, jo vispirms jāsamazina bezdarbs un jāiekasē nodokļi no ēnu ekonomikas, citādi pensijas vecuma celšana uzskatāma par prettautisku rīcību.
To, ka līdz 65 gadu pensijas vecumam nodzīvos tikai retais, pirms 12 gadiem Jaunajā Avīzē prognozēja toreizējā sociāldemokrāte Aija Barča. Arī tagad viņa iebilst, tikai nu jau no zaļo zemnieku opozicionāru rindām.
Taču izskatās, ka šoreiz pensiju reforma tiks pieņemta, jo valdošo partiju trijotnei un to atbalstošajiem neatkarīgajiem deputātiem ir balsu vairākums. Galvenais iemesls reformai ir izsīkstošais pensiju budžets un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās.
2008.gadā uz vienu pensionāru bija 1,7 strādājošie, 2011. gadā – vairs tikai 1,3. Ja tā turpināsies, pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika būs jādiskutē nevis par pensiju no 65, bet no 70 gadu vecuma.