Par vardarbību skolās

Tomēr mana darba pieredze biedrībā Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis ļauj secināt, ka bērni Latvijā no vardarbības cieš daudz biežāk, nekā par to lasām presē vai uzzinām televīzijā. Bērnu un jauniešu uzticības tālruņa pagājušā gada statistika liecina — no visiem vardarbības gadījumiem visizplatītākā ir emocionālā vardarbība, un visbiežāk — 47% gadījumu — varmāka ir bērna skolas biedrs. 41% gadījumu bērni cietuši no vardarbības ģimenē, bet 6% gadījumu — no svešinieka. Satraucošs ir arī fakts, ka vairāk nekā trešajā daļā visu gadījumu, par kuriem uzzinām, vardarbība ir ilgstoša. Tā kā jautājums par vardarbību ģimenē ir ticis apspriests bieži, šajā rakstā vēlos pievērsties jautājumam par to, kāpēc mūsu valstī vardarbīgi ir bērni un ko varētu darīt, lai vardarbību skolēnu vidū mazinātu. Domājot par šo problēmu, sliktā ziņa ir tā, ka par šo situāciju atbildība jāuzņemas tieši mums, pieaugušajiem, jo bērnu uzvedība patiesībā ir kā spogulis, kas rāda to, kādi esam mēs paši. Tāpēc vissliktākais risinājums šajā situācijā ir "neredzēt" vardarbības gadījumus bērnu vidū un domāt, ka tas jau viņiem tāds vecums — izaugs un pāries. Visticamāk, ka tāpat nepāries vis, un vardarbīgs bērns izaugs par vardarbīgu pieaugušo, kurš atkal audzinās vardarbīgu bērnu. Pat ja bērns nav varmāka, bet upuris, pastāv liela iespējamība, ka pieaudzis viņš par tādu kļūs, jo parasti varmāka pieaugušais bērnībā pats ir bijis upuris. Lai apzinātu vardarbības izplatību skolēnu vidū, biedrība Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis 2007.gada rudenī ir veikusi pētījumu par vardarbību Latvijas skolās. Pētījuma dati nav iepriecinoši. Vidēji katrs ceturtais skolēns Rīgā vienu vai divas reizes ir piedalījies vardarbībā pret citiem skolēniem, un katrs ceturtais aptaujātais pieļauj, ka varētu piedalīties vardarbībā pret citu skolēnu, kas nepatīk. Gandrīz puse jeb 40% aptaujāto atzīst, ka nekad neiesaistās un nemēģina izbeigt vardarbību pret citu skolēnu. Katrs piektais skolēns uzskata, ka vardarbības izbeigšanā neiesaistās arī skolotāji, un tikai viens procents aptaujāto varēja atcerēties, ka pēdējo mēnešu laikā kāds pieaugušais ir runājis ar viņu par viņa vardarbību pret citiem skolēniem. Manuprāt, šīs atbildes uzskatāmi atklāj vienu no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc vardarbība skolēnu vidū ir iespējama. Tā ir vienaldzība. Turklāt pret dažādām vardarbības izpausmēm skolā vienaldzīgi ir gan bērni, gan pieaugušie. Tas savukārt rada situāciju, kad bērni atzīst — lūgt kādam palīdzību nav jēgas, jo neviens tāpat nepalīdzēs. Atbilde uz jautājumu, kādēļ esam vienaldzīgi un izvēlamies otram nepalīdzēt, vienlaikus ir arī atbilde uz jautājumu, ko darīt, lai vardarbību skolēnu vidū mazinātu. Parasti palīdzēt otram mēs esam motivēti divos gadījumos — ja mums no otra cilvēka kaut ko vajag, tad tas ir darījums, vai, ja spējam iejusties otra cilvēka situācijā, ja mums piemīt empātijas spēja — prasme apzināties un saprast, kā jūtas otrs. Protams, nepieciešamas arī zināšanas, kā palīdzēt bērnam, kurš ir vardarbības upuris, un bērnam, kurš ir vardarbīgs. Diemžēl pieaugušie — gan skolotāji, gan vecāki — nereti jūtas bezspēcīgi bērnu vardarbības priekšā, jo nezina, ko iesākt, kā palīdzēt. Līdz ar to tas, kas mums jāiemācās pašiem un jāiemāca bērniem, ir saprast, kā jūtas upuris, kādi ir iemesli, kāpēc bērni ir vardarbīgi, un ko darīt, ja paši ciešam no vardarbības. Nozīmīgu ieguldījumu vardarbības problēmu risināšanā var sniegt un sniedz nevalstiskās organizācijas. Tajā pašā laikā būtiska loma bērnu un pusaudžu vardarbības mazināšanā ir arī vecākiem, jo bērnā vardarbīgums pirmo reizi veidojas trīs līdz četru gadu vecumā. Ja šajā bērna attīstības posmā vecāki nepamana bērna agresivitāti vai izliekas to neredzam, ir liela iespējamība, ka bērna vardarbīgums vērsīsies plašumā. Tāpēc tas, pie kā jāstrādā nākotnē, ir preventīvais darbs vardarbības mazināšanai. Kā nozīmīgi pasākumi te būtu izceļamas bezmaksas psiholoģiskā atbalsta grupas bērniem, viņu vecākiem, pedagogiem, lai kopīgiem spēkiem mācītos atpazīt vardarbību, izjūtas un pārdzīvojumus, kas to veicina, un spētu to risināt. Arī biedrība Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis šobrīd strādā pie Bērnu un jauniešu uzticības centra izveides, kura misija būs tieši preventīvais darbs vardarbības mazināšanai. Centru paredzēts izveidot līdz 2009.gadam. Tajā pašā laikā valsts līmenī vajadzētu apsvērt iespēju arī skolu mācību programmā 1.—4.klasei ieviest psihiskās veselības mācības priekšmetu, kurā skolotāju galvenais uzdevums būtu strādāt ar bērniem, lai veidotu viņos pozitīvu, radošu vērtību sistēmu, mācītu empātiju un līdzpār­dzīvojumu.