Pārdomas par ekonomiskām un politiskām problēmām Latvijā

Tikai drusku jāparetina to pašu vēžu kulīti. Labējā spārna opozīcijai tas nu gluži nav pa prātam, bet kas par to. Valsts ierēdņiem prēmijas vēl var izmaksāt, birokrātija zaļo un zeļ, policisti un skolotāji jau var pieciest. Ar vārdu sakot, viss normāli. Bankrots vēl nedraud un gan jau dabūs vēl kādu aizdevumu, ja neizdosies ekonomiku uzkurbulēt. Gan jau nākamajās vēlēšanās varēs atkal tautu «nopirkt», jo jaunajā vēlēšanu likumā gudri cilvēki atradīs ieplānotos caurumus. Mūsu pašu ievēlētie tautas kalpi ir gana pieredzējuši. Šā raksta autors pirms divdesmit gadiem, kā gandrīz visi ārzemju tautieši, ar sajūsmu un cerību pilni sekojām līdzi notikumiem Latvijā. Bijām pilnīgi pārliecināti par latviešu patriotismu un gribu uzupurēties tautas labā. Kā tautiešiem Latvijā tā arī ārzemēs nācās rūgti vilties. Tā saujiņa, kas vēl esam aktīvi un cenšamies likt savas zināšanas un pieredzi vietā, ir sarukusi. Daudzi jau aizsaulē, citam smaga gadu nasta, vairums, kā Latvijā, tā arī ASV, ļoti vīlušies. Globālās ekonomiskās problēmas arī skārušas daudzu labvēļu kabatas.Burbulis nu ir plīsis. Vai mēs esam gatavi sākt ievērot tirgus ekonomikas un demokrātijas pamatprincipus? ES ekonomika balstās uz tirgu kropļojošiem noteikumiem, par ko varētu sarakstīt vairākas disertācijas, bet nav šā raksta nodoms. Kā ES dalībvalsts Latvija ir pakļauta šīs sistēmas noteikumiem, bet tas mums arī dod iespēju manevrēt, lai aizstāvētu savas intereses, pieturoties pie tirgus principiem. Kā Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsts mēs esam globalizācijas ietvaros. Eksporta subsīdijas un tirgus aizsardzība ir īslaicīgi un dārgi pasākumi, bet katrai nācijai ir tiesības aizstāvēt savas intereses vai ražotājus, ja pret tiem pastāv diskriminējoši pasākumi, tirgus konkurence vai tiek apdraudētas ražošanas iespējas, konkurētspēja un nozares attīstība pirms tā spēj nostabilizēties. Vai mēs esam gatavi pieņemt, ka nevaram tikai pirkt un patērēt? Vai esam ar mieru sākt paši ražot un patērēt pašu ražoto? Vai mēs esam gatavi uzlabot savu darba kvalitāti un ražību, pirms prasām atalgojuma pielikumu? Vai nebūtu laiks pārskatīt mūsu straujos attīstības plānus, kas bieži ir ignorējuši racionālu tirgus situācijas analīzi? Vai ir pienācis laiks prioritāti dot darbam, uzņēmumu vai saimniecību apsvērtai uzlabošanai esošo resursu ietvaros?Vai mēs esam gatavi ierobežot vai iztikt bez apjomīgām spekulācijām? Nav tāda reize un vieta, kur nevarētu uzlabot darbības vadību un produktivitāti. Ekonomiskās krīzes ir bijušas un būs. Pastāv tas, kas spēj piemēroties, kas ir ieplānojis uz priekšu neveiksmju gadījumiem, lai pārdzīvotu neveiksmes un tirgus svārstības. Valsts pienākums ir palīdzēt tur un tiem, kur neveiksmes radušās pilnīgi saimnieku nekontrolējamu iemeslu dēļ. Uzņēmējiem jāražo to, ar ko viņi spēj būt konkurētspējīgi un kam ir tirgus pieprasījums. Lauksaimnieki nevienā tirgus ekonomikas sistēmā nav cenu noteicēji, bet iesaistoties pārstrādē un tirgus attīstībā, rodas vertikālā, kā arī horizontālā integrācija un ar to saistītā monetārā labvēlība. Latvijā uzņēmējiem un lauksaimniekiem vēl daudz jāmācās saimniecības vadības jomā. Prasība, ka piena cena veikalā nedrīkst būt divreiz augstāka kā tā, ko saņem lauksaimnieks, ir naiva un suģestē kontrolētās ekonomikas paražas regulēt tirgu un noteikt tirgus cenas. Novērojama arī augstu amatpersonu neizpratne attiecībā uz pārstrādes, ražojumu un tirgus starpniecību izmaksām, kā arī pārstrādes uzņēmumu nespēja racionālāk strādāt un tirgotāju/pārstrādātāju neizpratne par produkta tirgus elastīgumu. Nesamērīgi augstas cenas, izņemot luksusa precēm, tikai noved pie strauja patēriņa samazināšanās. Tāpat augsts nocenojums rada pieprasījuma kritumu tirgū. Var jau budžeta deficītu lāpīt, paceļot PVN nodokli, bet tas tikai sašaurinās jau tā krītošo uzņēmējdarbību, radot darba vietu zudumu un ekonomisko sašaurināšanos. Budžeta deficīta gadījumā patērētāju nodokļu samazināšana, īpaši ikdienas vajadzību precēm, ir veids, kā stimulēt ekonomiku. Ievērojama nodokļu likmju pacelšana luksusa precēm, pakalpojumiem un mājokļiem samazina pārkarsēto patēriņu un spekulāciju, līdztekus radot lielāku valsts nodokļu iekasējumu. Banku problēmas rodas no nekontrolētas, spekulatīvas darbības un pārāk riskantiem darījumiem. Šajā brīdī ir nepieciešams stimulēt jaunu darba vietu rašanos privātajā sektorā, dzīvotspējīgu uzņēmumu/saimniecību rīcības kapitāla pieejamību un patērētāju uzticību valsts nākotnei.Latvijas ekonomisko problēmu atrisinājumu var daļēji saistīt ar ierastās birokrātijas strauju samazināšanu, darbinieku prēmiju atcelšanu, padomnieku atalgojuma attiecināšanu darba atbildībai un vispārēju taupības režīma ievešanu. Esošā valdība valsti ir novedusi krīzes stāvoklī. Šaubos, vai tie paši cilvēki būs spējīgi to novest atpakaļ labklājībā, jo partiju un pašu labklājība šiem ļaudīm ir jau visu laiku stāvējusi augstāk par tautas labklājību.