- Solījumi risināt jautājumus, kas lielā mērā ir pašvaldību kompetence, attiecīgi uz Saeimu (un valdību) kandidējoši grib gādāt par lietām, kuras nemaz tā īsti nevar ietekmēt. Klasisks piemērs - kareivīgas deklarācijas gādāt par bērnudārzu pieejamību.
- Koķetēšana ar cilvēkam instinktīvi patīkamo ideju, ka pašam pilsonim jānodod veselībai vai izglītībai paredzētā nauda un tad sistēma sakārtosies. Nauda seko studentam, pacientam, skolēnam utt. Viss pareizi, tikai, ja šī ideja tiktu realizēta konsekventi, tad, piemēram, skolu gadījumā daudzas lauku skoliņas jau būtu «aizvērušās».
- Lobējot krievu valodas brīvāku lietošanu augstākajā izglītībā, arguments ir: studenti no Rietumiem pie mums masveidā nebrauks, savukārt bijušās PSRS teritorijas jaunajai paaudzei pieņemamāka ir krievu valoda. Droši vien, ka tā, tomēr neaizmirsīsim, ka jau šobrīd aktīvi un potenciāli lielākā apjomā piesaistāmi ir ārvalstu studenti no Āzijas, Tuvējo Austrumu valstīm, kur angļu valoda tomēr ir izplatītāka nekā krievu.
- Solot pārdalīt nodokļu ieņēmumus par labu pašvaldībām, politiķi nerunā par to, ka šī principā pareizā nostāja nestrādās, ja netiks mainīta pašvaldību finanšu izlīdzināšanas kārtība. Protams, ir pareizi, ka turīgākiem novadiem jāpalīdz trūcīgākiem, tomēr būtu nepieciešams pārdomāt to, lai sekmīgākās pašvaldības nebaidītos savas jaunās pilnvaras/iespējas izmantot un vairot savu turību.
- Norādot uz nepieciešamību valstij aktīvāk iesaistīties ekonomikas sildīšanā - kredītu, garantiju, nodokļu atlaižu u. c. formās -, nedzird piebilstam, ka var jau ieplūdināt sistēmā naudu, bet, ja nav mazināti tādi ekonomiku kropļojoši faktori kā korupcija, politikas un biznesa saaugšana, aplamības konkursos utt., tad šāda sildīšana nenesīs cerēto labumu, vienīgi palīdzēs pietuvināto aprindām.