Jā, tēze «kuces dēls, bet mūsējais kuces dēls» ir pastulba, jo «mūsējie» šo indulgenci pamanījušies nelietīgi izmantot. Bet runa jau nav par to, ka tieši jāvēl ir pēc t. s. etniskā dalījuma vai pēc principa, kurš skaļāks savā latviskuma deklarēšanā. Pieauguši cilvēki, balsojam, par ko gribam. Runa ir par savstarpējo lielas un sīkas apmelošanas, provokāciju, melnā PR kampaņu, ko t. s. latviešu partijas un daļa latviski vēstošo mediju izpilda (būtu lieki uzskaitīt pēdējo mēnešu piemērus, dodot tiem atkārtotu publicitāti). It kā nepietiktu ar to, cik vērienīgi melo pretējā nometne...
Var jau teikt, ka, politikā ejot, jāaudzē bieza āda, tomēr cilvēki vien esam. Un ir grūti iedomāties, kā pēc 17. septembra sadarbosies t. s. latviešu partijas, kurām būs atmiņā iededzināts, kādas cūcības dārgie iespējamie partneri vēl pirms nedēļas, divām trim sastrādājušas. Izcils piemērs ir Vienotība, kuras biedri, atļaušos apgalvot, joprojām nav tā īsti salaizījuši brūces, ko viena otrai cirtušas trīs to veidojušās partijas (pieņemsim, ka ar nacionālo apvienību ir labāk). Var jau teikt, ka politikā vārdi neko nenozīmē, tomēr ir arī tā, ka izrunātais ir kā akmenī iecirsts. Un mēs redzam, ka tas velkas līdzi, traucē sadarbību, kavē pāreju no grupējumu cīņas uz darbu.
Tas, ka lielākā daļa melnās kampaņas notiek caur ar konkrētām partijām it kā nesaistītiem komunikācijas kanāliem, neko nemaina - visi tāpat zina, kurš ko pasūtījis un piespēlējis. Viena lieta - savstarpējā apriešanās elektroniskajos medijos. Jā, tur bieži redzams - kad mikrofoni vai kameras izslēgtas, duelanti aprunājas gluži draudzīgi. Pavisam cita - dažādie t. s. kompromati, kas šajā kampaņā ieguvuši īpašu spēcīgu smirdoņu. Tos neaizmirsīs, paturēs atmiņā un ņems vērā.
Ja politiskais pretinieks pret tevi nekorekti izrīkojas publisku debašu ietvaros, tad tomēr ir iespēja atbildēt. Savukārt t. s. melnā PR gadījumā dubļu pika tiek mesta no slēpņa, anonīmas miglas - kam tad atbildēt? Šo metožu atšķirība un sekas mūsu vēsturē atkārtojas. Liekas, karavīri, lai arī karojoši pretējās pusēs, spēj viens otru saprast. Savukārt savulaik notikusī stučīšana, neģēlības ar svešām rokām saindē attiecības nācijā vēl joprojām. Ja mēs negribam iznīkt kā nācija, mums jāiemācās pretenzijas, atšķirīgu viedokli izteikt atklāti, nevis durt no slēpņa.
Un vēl. Kā politiķis, kurš deklarē vēlmi strādāt cilvēku labā, var izmantot pret savu politisko pretinieku līdzekļus, kas skar ne tikai konkurentu, bet sāpina arī viņa ģimeni, tuviniekus? Viņi nav cilvēki?