Patiesība par demogrāfiju

Kas gan spēj sniegt lielāku gandarījumu kā sajūta, ka tava dzīve veido daļu no liela, ilgtspējīga un simbolisma un svētuma caurausta procesa, kura saknes stiepjas nepārskatāmi tālā pagātnē un var turpināties bezgalīgi tālā nākotnē - pat ja tu nevari to šādi noformulēt vienā teikumā.Šobrīd Latvijas iedzīvotāju materiālās dzīves līmenis ir labāks nekā jebkad, izņemot īsu laika sprīdi nesenā nekustamo īpašumu burbuļa kulminācijas brīdī. Taču cilvēki aptaujās pauž labākajā gadījumā knapi neitrālu vērtējumu par savu nākotni un pesimismu par valsts ekonomikas attīstību un kopējo virzību. Te noteikti vainojama arī tieši pēdējo nedēļu laikā uzplaiksnījusī apziņa, ka, šādi turpinot, nonāksim līdz demogrāfiskam kraham.Cilvēki spēj ilgi ignorēt nepatīkamus faktus. Kad Einars Repše Jaungada uzrunā pēc stāšanās premjera amatā ierunājās par putniņu čalām uz loga un tautas izmiršanu, tas radīja lielu jautrību. Šobrīd dzimstības krišanās sekas jau pārsniegušas darbaspējas vecuma slieksni, un smiekli nevienam vairs nenāk.Izvēle par bērnu skaitu ir dziļi privāta un emocionāla, taču pat šādas izvēles ietekmē arī ekonomiskie stimuli. Liela daļa latviešu iepriekšējos 20 gados nepārprotami ir paļāvušies, ka pensiju viņiem maksās citu izaudzināti bērni. Ja šādu «stratēģiju» īsteno tikai daži, nekas slikts nenotiek, taču šobrīd lielai daļai sabiedrības tuvojas patiesības brīdis. Pensiju jau saņemošie vairākumā gadījumu nenodzīvos līdz demogrāfiskās krīzes ļaunākajām fiskālajām sekām. Taču sliktas ziņas gaida paaudzi, kas ir jaunāka, taču vairs ne pietiekami jauna, lai vēl palielinātu savu bērnu skaitu vai kurai ienākumi nav pietiekami lieli, lai ātri izveidotu tādus uzkrājumus, kas var nozīmīgi ietekmēt labklājību mūža nogalē. Medijos cirkulē dažas diskutablas vai pat acīmredzami aplamas tēzes, ko sliecos skaidrot kā šīs paaudzes vēlmi aizbēgt no realitātes.Piemēram, straujš dzimstības pieaugums nākotnē nav iespējams, jo strādājošajiem būs jāmaksā ļoti lieli nodokļi pensionāru uzturēšanai. Veltas cerības! Arvien plašāk pavērto iespēju pasaulē nākotnes pensionāriem vienkārši nebūs iespējams piespiest strādājošos sev nodrošināt tādu ienākumu līmeni, uz kuru viņiem ir «tiesības». Jaunie cilvēki neupurēs savu nākotni tās paaudzes labā, kuras free-riding jeb bezbiļetnieku stratēģija cietusi neveiksmi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi jau pašu acīm redzēs, pie kā tas var novest.Vai arī - nākotnē ievedīsim lielu skaitu viesstrādnieku, lai kompensētu dzimstības kritumu. Noteikti neesmu pret imigrāciju - tā var sniegt ļoti būtisku ieguvumu ekonomikai un sabiedrībai, ieplūdinot jaunas idejas un mazā ekonomikā vienmēr neizbēgami trūkstošas specifiskas prasmes. Taču priekšstats, ka imigrācija spēs kompensēt dzimstības kritumu, ir balstīts uz trim nedrošiem pieņēmumiem, kas turklāt stutējas viens uz otra. Tie ir šādi.1. Sabiedrība politiski akceptēs tik lielu imigrāciju. Varbūt jā, bet varbūt nē. Pasaulē ir valstis, kurās novecošanās process ir aizgājis daudz tālāk, bet kas neizrāda nekādu vēlmi veicināt imigrāciju, pat gluži otrādi. Spilgts piemērs tam ir Japāna. Diez vai Latvija ar tās traumatisko XX gadsimta vēsturi un lielo identitātes jautājumu lomu politikā būs atsaucīgāka pret šo ideju. Šis nav spriedums, kā vajadzētu būt, tikai bezkaislīga prognoze.2. Pie mums vēlēsies braukt pietiekami daudz cilvēku, ja viņus aicināsim. Varbūt jā, bet varbūt nē. Konkurence par imigrantiem nākotnes pasaulē saasināsies. Novecošanas procesā mūs apsteidz daudz lielākas valstis ar augstākiem ienākumiem, piemēram, Itālija un Vācija. Mēs šajā sacensībā nestartējam no ļoti spēcīgas pozīcijas, IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir noslīdējis zem Krievijas līmeņa, kas varētu būt spēcīgs imigrantu piesaistes magnēts šajā reģionā. Strauji noveco arī Ķīna.Nepiekrītu arī populārajai tēzei, ka pasaulē ar deviņiem miljardiem iedzīvotāju tukšu vietu nepaliks. Neapstrādātu lauksaimniecības zemju tiešām nebūs, taču šo darbu mūsdienās var paveikt neliels skaits cilvēku. Joprojām kopumā ļoti blīvi apdzīvotajā Japānā ir teritorijas, kas strauji iztukšojas, kamēr 50 miljoni dzīvo šaurā piekrastes joslā starp Tokiju un Osaku. Cilvēki un nauda iet tur, kur cilvēki un nauda jau ir.3. Liela imigrācija, ja tā, par spīti iepriekš teiktajam, notiek, var atrisināt fiskālās problēmas. Gandrīz noteikti ne. Visiem, kurus šī tēma interesē, vajadzētu izlasīt ekonomista Džordža Magnusa grāmatu Novecošanas laikmets (The Age of Aging). Neiedziļinoties detaļās, pašreiz attīstītajās valstīs notiekošās imigrācijas (kas vismaz Lielbritānijā ir lielākā jebkad novērotā) pozitīvā fiskālā ietekme ir 0-0,5% no IKP, tātad - nenozīmīga. Imigranti strādā un maksā nodokļus, bet saņem un tātad maksā samērā nedaudz, rada arī izdevumus un jebkāda pozitīvā ietekme ir pārejoša, jo arī imigranti kādreiz kļūst veci.Viens no jaunākajiem DnB Nord Latvijas Barometra pētījumiem parāda, ka cilvēki sliktajā demogrāfiskajā situācijā vaino valsti un ekonomisko situāciju (kāds pārsteigums!), taču situācijas uzlabošana vai pielāgošanās tai - lielākas ģimenes un/vai uzkrāšana - notiks individuālā līmenī. Demogrāfiskā situācija var uzlaboties brīdī, kad cilvēki izpratīs krīzes ietekmi uz viņu personisko nākotni un attiecīgi rīkosies. Ilgtnespējīgi procesi agri vai vēlu sabrūk, lai kādas tiesas noteiktu, ka saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu tiem būtu jāturpinās, tāpēc demogrāfiskais līdzsvars agri vai vēlu atjaunosies, taču ceļš uz to būs traumatisks.