Patriotisms, vēsture, filmas…
Ko nozīmē šis svešvārds — patriotisms? To, ka ikvienam savas tautas dēlam un meitai ļoti jāmīl tēvzeme, ik dienu jārūpējas par tās labklājības celšanu un skaudrā brīdī būt gatavam ziedot arī savu dzīvību cīņā par tēvzemes neatkarību.
Patriotisma audzināšanā liela nozīme ir vēstures skolotājiem, protams, ka tiem, kuri ar aizrautīgu stāstījumu prot iekvēlināt savos audzēkņos tieksmi pēc iespējas vairāk uzzināt par Latvijas vēsturi, par tiem valstvīriem un karavīriem, kuriem mums jāpateicas par neatkarīgas Latvijas valsts tapšanu.
Mūsu jaunajai paaudzei skaidri jāpazinās, ka gaiša nākotne pieder tikai tām tautām, kas izzina visu par savu vēsturi. Lai to uzzinātu, ir jālasa vēstures grāmatas. Te nu rūgti vārdi jāsaka par mūsu izglītības ministriem. No Latvijas neatkarības atgūšanas pagājuši jau 16 gadi, tomēr skolēni vēl joprojām nav saņēmuši patiesībai atbilstošu Latvijas vēstures grāmatu.
Lielu ieguldījumu Latvijas vēstures skaidrošanā dod tie mūsu zinātnieki, kam tuva un dārga ir Latvijas vēstures pētīšana, kuru saistošos stāstījumus lasām (dzirdam) saziņas līdzekļos un grāmatās. Par šo devumu atzinīgi vārdi jāteic vēstures zinātņu doktoriem profesoriem Aivaram Strangam, Inesim Feldmanim, Heinriham Strodam un citiem vēsturniekiem.
Diemžēl gadās arī tā, ka dažs vēsturnieks, lāgā nezinādams, tomēr runā par tiem, un, minot nepareizus apgalvojumus, maldina klausītājus. Lūk, viens spilgts piemērs. Pērn Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa notika karaspēka parāde. No turienes Radio1 pārraidīja reportāžu, tajā piedalījās arī Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Ciganovs. Žurnālists iztaujāja Ciganovu par pašu svarīgāko Latvijas brīvības cīņu laikā. Uz ļoti nozīmīgo jautājumu: "Cik mūsu armijas karavīru atdeva dzīvību par Latvijas atbrīvošanu no svešzemju iebrucējiem?" Ciganovs atbildēja: "2500." To dzirdot, biju ļoti pārsteigts: Brīvās Latvijas laikā pamatskolā mācoties Latvijas vēsturi, uzzināju, ka brīvības cīņās krituši 3000 mūsu armijas karavīru, un šo svarīgo skaitli atceros arī vēl šodien.
Šā gada 4.maijā Radio 1 programmā Labrīt! žurnālists Cimmermanis sniedza pārskatu par 1990.gada 4.maija Pad. Latvijas Augstākās Padomes sēdi, kad 138 tās deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. "Tas nozīmēja, ka Latvija nu jau ieguvusi valstiskuma de facto," runātājs stāstīja, "bet līdz Latvijas atzīšanai de jure mums vajadzēja gaidīt vēl vairāk nekā gadu."
Arī šoreiz klausītāji tika maldināti ļoti svarīgā Latvijas vēstures jautājumā. Patiesība ir tāda, ka pēc 1991.gada 19.augusta puča sabrukuma neatkarību atguvušajai Latvija nevajadzēja gaidīt uz starptautisku atzīšanu de jure. To Latvija uz laiku laikiem ar Antantes Augstākās padomes lēmumu ieguva jau 1921.gada 26.janvārī, un nevienas varas spēkos nav Latvijas valstij to atņemt.
Nav pieļaujams, ka mūsu vēsturnieki masu medijos, savās grāmatās un publiskas uzstāšanās reizēs atļautos stāstīt aplamības par vissvarīgākajiem Latvijas vēstures jautājumiem. Tautai ir jāuzzina no vēsturniekiem tikai pareizi fakti.
Vai ilgi gaidītā filma Rīgas sargi attaisnoja uz to liktās cerības lielo liktenīgo notikumu patiesīgā attēlojumā? Diemžēl daudzajiem skatītāju tūkstošiem tiek dots vēsturiskai patiesībai neatbilstošs bermontiādes attēlojums.
Arvīds Grigulis savulaik (Pad.Latvijas laikā) uzrakstīja romānu Kad lietus un vēji sitas logā, ar šo sacerējumu nomelnojot pretestības kustību un nacionālo partizānu cīņu pret okupantiem. Pēc tam Rīgas kinostudijā tika radīta filma ar tādu pašu nosaukumu. Nesen šī filma bez jebkādiem komentāriem tika demonstrēta Latvijas TV. Mūsu jaunā paaudze nav piedzīvojusi to, kas Latvijā. notika Staļina valdīšanas laikā. Noskatoties Kad lietus un vēji sitas logā, viņiem var rasties iespaids, ka ekrānā redzētais atbilst patiesībai, īpaši jau tādēļ, ka to rāda mūsu TV.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.