Pauls Raudseps: Ar vienu mērķi nepietiek
Tagad tas viss ir sasniegts. Ko nu?
Jau kopš 2004.gada ik pa brīdim kāds ierunājas, ka būtu jāmeklē jauns mērķis vai virsuzdevums, bet tagad krīzes laikā šīs runas sāk sasniegt augstu intensitātes pakāpi. Viens raksturīgs piemērs no daudziem — profesors Juris Rozenvalds diskusijā Valmierā vakar teicis, ka sabiedrībai trūkstot mērķa: "Esam iestājušies ES un NATO — ko tālāk? Ir nepieciešams jauns mērķis, un (..) tam ir jāapvieno visa sabiedrība."
Jāsaka, ka neviens līdz šim nav spējis pat aptuveni iezīmēt, kāds šis mūsdienām piemērotais visus vienojošais mērķis varētu izskatīties. Tas ir loģiski, jo pašreizējos apstākļos tāda nemaz nevar būt.
Vienotība ir ne tikai vajadzīga, bet pat neizbēgama laikos, kad valstij vai sabiedrībai draud eksistenciālas briesmas. Tad arī mērķis ir pilnīgi skaidrs — izdzīvot. Latviešiem šī eksistenciālās apdraudētības sajūta ir sen pazīstama un dziļi iesakņojusies, un kā jebkura refleksīva attieksme pret pasauli šīs bailes var turpināt iekrāsot mūsu domas un jūtas un ietekmēt mūsu rīcību pat tad, kad reāli draudi vairs nepastāv.
Taču vismaz kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā un noteikti kopš iestāšanās ES un NATO 2004.gadā eksistenciālu draudu latviešu tautai vairs nav. Vai tādi radīsies nākotnē, nevaram zināt — varbūt globālās sasilšanas rezultātā jūras līmenis paaugstināsies tik ļoti, ka no Latvijas paliks pāri tikai Gaiziņš, varbūt cilvēce tomēr paspēs sevi iznīcināt atomkarā — tomēr patlaban mūs kā tautu un valsti nekas tieši neapdraud, izņemot pašu apņēmības trūkumu.
Pat tagad, kad nedrošība par mūsu personisko labklājību un valsts ekonomisko attīstību ir sevišķi sakāpināta, nav pamata teikt, ka Latvijai vai latviešiem stāv priekšā eksistenciāla krīze. Neviena ekonomiska lejupslīde neturpinās mūžīgi. Tā var ilgt gadu, divus, varbūt pat vairāk, bet, kad tā beigsies, valsts te vēl būs, latvieši te vēl būs, un vienīgais patlaban neskaidrais ir, cik mēs efektīvi izmantosim šo laiku, lai pēc krīzes būtu gatavi izaugsmei.
Vai tam ir nepieciešams "visu sabiedrību apvienojošs mērķis"? Nē. Paprasiet kādam vācietim, norvēģim vai amerikānim, kāds ir viņu sabiedrības "vienojošais mērķis", un viņi uz jums paskatīsies dziļā neizpratnē. Protams, visi grib uzlabot savu dzīves līmeni, bet tā ir gandrīz jebkura cilvēka dabiska tieksme, nevis kāda grandioza "vīzija".
Toties katrā sabiedrībā ir konkrētas problēmas, kuras prasa risināšanu. Te bez vīzijas, tiesa, "mazās", neiztikt. Arī šajā lielo izaicinājumu laikā ir svarīgi vienkāršos, ietilpīgos vārdos paskaidrot, kā šīs problēmas tiks risinātas. Latvijā daudzās jomās šāda redzējuma nav vai arī tas nav cilvēkiem skaidri un efektīvi paskaidrots. Tomēr nevarētu teikt, ka nevienam koalīcijas politiķim šāda piedāvājuma nebūtu. Jau vairākus gadus Eiropā runā par nepieciešamību mazināt enerģētisko atkarību no Krievijas, un jaunais ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) ir izvirzījis Latvijas enerģētiskās neatkarības stiprināšanu par vienu no saviem galvenajiem mērķiem. Pirmie soļi jau ir sperti, pārdalot ES struktūrfondu naudu, lai veicinātu daudzdzīvokļu namu energoefektivitāti, un Kampars arī sola atbalstīt no vietējās koksnes ražoto elektrību. Tāpat daudzus gadus Latvijā ir atzīts, ka valsts pārvaldei būtu jābūt efektīvākai, un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) nesen atklāja, ka viņam ir priekšlikums, kā šo problēmu atrisināt — maksimāla decentralizācija.
Tie, protams, nav "visaptveroši, visu tautu vienojoši mērķi" — tie ir risinājumi konkrētām problēmām, kuriem ir arī spēcīgi pretargumenti un oponenti. Citas svarīgas diskusijas iedīgļus varam redzēt domstarpībās par lozunga "nauda seko skolēnam" vēlamo saturu. Vai naudai būtu jāseko skolēnam līdz pašvaldībai, kurā atrodas viņa skola (kas dotu pašvaldībai teikšanu pār naudas sadali un veicinātu lielu, samērā viendabīgu skolu rašanos), vai arī tā sekotu skolēnam līdz pat skolai (kas rosinātu konkurenci starp skolām, kuru lielums un kvalitāte varētu stipri atšķirties)? Ko mēs gribam veicināt izglītības sistēmā — viduvēju vienlīdzību? Vai konkurenci, kura rada gan izcilību, gan relatīvu atpalicību?
Par šādiem jautājumiem nekad nevar būt visas sabiedrības pilnīga vienprātība. Bet tā tam demokrātiskā sabiedrībā jābūt. Notiek sacensība starp dažādiem redzējumiem, pārliecinošākie iegūst vairākuma atbalstu. Un pat ja, steidzot vienoties ar Valūtas fondu, tuvākajos mēnešos ne visus politiskos priekšlikumus spēsim līdz galam izsvērt, valdībai tomēr ir jāspēj tos efektīvi izskaidrot un pamatot.
Protams, valsts vadītājiem ir arī jāmudina, jāiedrošina, jāatbalsta. Lielisks piemērs šādai iedvesmojošai retorikai ir ASV prezidenta Obamas slavenais lozungs: "Yes, we can." (Jā, mēs varam.) Taču ar to vien nepietiek — ir jābūt arī konkrētam politiskam piedāvājumam.
Savulaik sabiedrību vienojošs mērķis bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Tagad mums ir nepieciešamas diskusijas, lai attīstītos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.