Pauls Raudseps: Cirtēji

Taču otrdienas vakarā beidzot atklātībā nodotais plāns pirms pieņemšanas netika nopietni apspriests ne ar uzņēmējiem, ne ar arodbiedrībām, ne pat ar vairākiem valdības ministriem. Tāpēc nav pārsteigums, ka daži plāna punkti paredz jaukt nost valsts nesošās sienas, lai lāpītu caurumus fasādē. Tas, ka plāns izraisīs neapmierinātību, bija skaidrs jau pirms to pieņēma. Bet lēmums pēkšņi paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pazemināto likmi no 5% līdz 21% ir hrestomātisks piemērs, kā cirst malku, lai paliktu tikai skaidas. Lēmums skar, cita starpā, medicīnas ierīces, viesnīcu pakalpojumus, ūdens un kanalizācijas pakalpojumus — un grāmatas, žurnālus un avīzes. Grūti iedomāties, kurš uzņēmējs lejupslīdošā ekonomikā varētu panest šādu nodokļa sloga četrkāršošanu, taču periodiskiem izdevumiem tas ir praktiski neiespējami, jo abonēšanas kampaņa nākamajam gadam iet uz beigām un daudzi pasūtītāji jau ir samaksājuši par periodiku, kuras cena tika aprēķināta pēc līdzšinējās PVN likmes. Proti, tiks uzlikts papildu nodoklis precei, kura jau ir pārdota. Neviena cita nozare netiek tā diskriminēta. Tāpēc sevišķi ciniski izskanēja Godmaņa teiktais otrdienas vakarā 100.pantā, skaidrojot, kāpēc jau 2009.gadā nevar aplikt ar nodokli dividendes un kapitāla pieaugumu: "Uz 2009. gadu ir saplānota visa uzņēmējdarbība. Un, ja mēs tagad viņiem uzreiz sakām, ka no 1.janvāra stājas spēkā nodoklis uz dividendēm un kapitāla pieaugumu, tad ir tiesiskās paļāvības princips — ziniet, jums vajadzēja pateikt ātrāk, vismaz tad, kad mēs to gadu plānojām." Tātad uzņēmumu īpašniekiem, kuri izmanto dividendes, lai "optimizētu", respektīvi, nemaksātu nodokļus, ir jāsaglabā "tiesiskā paļāvība", bet izdevējiem atliek tikai beztiesiska pakļāvība? Šādi izteicieni, kā arī fakts, ka līdz pat otrdienas rītam bija plānots likmi preses izdevumiem pacelt tikai līdz 10%, raisa ļaunas aizdomas par valdības patiesajiem mērķiem. Šī koalīcija, kas jau ir izrādījusi savu iejūtību pret vārda brīvību, "piekārtojot" Latvijas televīzijas ziņu dienestu un aizturot augstskolu pasniedzēju par viedokļa paušanu par Latvijas ekonomisko situāciju, ir acīmredzami ieinteresēta klusi piežmiegt katru brīvo balsi. Diez vai Šlesers vai Šķēle sevišķi iebilstu pret tādu nodokļu uzlikšanu presei, kādu nav nevienā Rietumeiropas valstī — jo mazāk šādiem cilvēkiem skatās uz pirkstiem, jo vairāk ieslīdēs viņu kabatās. Viņu politika mūs noveda līdz šai krīzei; ja nebūs vairs preses, viņi jutīsies vēl brīvāki. Var, protams, filozofēt, ka preses zudumu atsvērs televīzija un internets. Taču esam jau pieredzējuši, kā informācijas plūsmu Latvijas televīzijā var ierobežot "horizontālais taimkods". Savukārt komerctelevīzijām ziņas vienmēr būs pakārtotas izklaidei, un, lai cik populārs būtu internets, līdz šim nav manīta ar avīzēm nesaistīto portālu ģenerētās informācijas ietekme uz sabiedriskajiem procesiem. Turklāt neviens no šiem medijiem pat teorētiski nespēj aizstāt Latvijas reģionālās avīzes, par kurām platjoslā sēdošie rīdzinieki savos spriedelējumos parasti aizmirst. Jau trešdienas rītā prezidents Valdis Zatlers iebilda pret ieceri paaugstināt PVN presei, neapmierinātību izteica pat ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, un Godmanis sāka atkāpties. Finanšu ministrija trešdienas gaitā paziņoja, ka presei tomēr piemēros 10% PVN likmi, taču nekas mūsu valstī nav nestabilāks par topošo stabilizācijas plānu, un trešdien astoņpadsmitos — nē, deviņpadsmitos, stop! — divdesmitos, sanāca vēl viena ārkārtas valdības sēde, lai labotu citu pretkrīzes plāna brāķi izmaiņās likumdošanā par ierēdņu atalgojumu. Te pēkšņi savās dziļākajās taisnīguma jūtās aizskartie ministri ar šķēlistiem priekšgalā lēma, ka tomēr nebūtu godīgi, ja presei pēdējā mirklī nodoklis netiktu četrkāršots. Gala lēmums paliek Saeimas rokās. Tā vairs nedrīkst strādāt. Valdības otrdien steigā akceptētais pretkrīzes plāns nostāda Latviju situācijā, kurā jāizvēlas — vai gremdēsim ekonomiku vai vārda brīvību? Kādi vēl pārsteigumi mūs gaida? Visi jau esam pašausminājušies par Slaktera piecpadsmit neslavas minūtēm YouTube, bet daudz lielāka problēma par finanšu ministra nespēju sakarīgi izteikties ir valdības milzīgā nekompetences bedre, kuru Godmanis nevis cenšas aizbērt ar spējīgu ministru palīdzību, bet noslēpt, sedzot tai pāri savas lielās, skaitļiem noklātās papīra loksnes. Sanāk lamatas. Kā uz šiem Godmaņa papīriem mēģināsim atsperties, tā iegāzīsimies nekompetento vilku bedrē. SVF nauda Latvijai ir vitāli nepieciešama, tāpēc šodien Saeimai ir jāatceļ paaugstinātā PVN likme medijiem un pēc tam jāatbalsta finanšu stabilizācijas plāns. Un tūlīt jāsāk domāt par valdības sastāva revidēšanu, lai plānu varētu atbildīgi ieviest un (saskaņojot ar starptautiskajiem donoriem) pie vajadzības arī koriģēt. Valdības pašreizējais sastāvs ir pierādījis, ka šādu nopietnu darbu tas nespēj padarīt.