Lai gan Ansips paziņojis, ka Igaunija cer jau oktobrī prasīt Eiropas komisijas vērtējumu par tās atbilstību eiro ieviešanas kritērijiem, lai varētu pievienoties eirozonai jau nākamā gada vidū, EK finanšu komisārs Almunija uzskata, ka tas ir pārāk ambiciozs mērķis, tomēr labvēlīgi izteicies par Igaunijas iespējām pāriet no kronas uz eiro 2011.gada 1.janvārī.
Sarunas ar vairākiem augsta līmeņa Igaunijas valsts darbiniekiem šīs nedēļas sākumā Lennarta Meri konferencē Tallinā radīja iespaidu, ka igauņi tieši šogad saredz mazu "iespēju lodziņu", īsu brīdi, kad viņi varētu noturēt budžeta deficītu zem 3% no iekšzemes kopprodukta un kad inflācija būtu pietiekami zema, lai iekļautos eiro ieviešanai noteiktajos Māstrihtas kritērijos. Budžeta apcirpšana būs sāpīga - Ansips pēdējās dienās jau ir pateicis, ka līdz gada beigām varētu tikt iztērēti bezdarbnieku pabalstiem rezervētie naudas fondi un ka valdība plāno pilnībā apturēt iemaksas pensiju 2.līmenī. Tomēr kavēties nedrīkst, jo, tiklīdz tautsaimniecība atkal sāks augt, inflācija neizbēgami celsies līdzi, un tad eiro ieviešana būs jāatliek uz ilgāku laiku. Igauņi neuzskata, ka Māstrihtas kritēriji būtu taisnīgi vai pat sevišķi loģiski, tomēr, lai arī kā viņi tos nosodītu, viņi arī labi saprot, ka tos mainīt nebūs iespējams.
Pretstatā dažam labam šeit Latvijā, viņi necer uz brīnumu - eiro ieviešanas kritēriju mīkstināšanu, bet gatavojas sakost zobus, savilkt jostas un darīt visu, lai izmantotu šo iespēju, kamēr vēl nav par vēlu.
Bet kā ir ar Latviju? Lai varētu pievienoties eirozonai 2012.gada 1.janvārī, mums jau nākamgad būtu jānodrošina budžets, kura deficīts nepārsniedz 3% no IKP. Jo ilgāk vilksim garumā, jo liekāks ir risks, ka ļausim inflācijai atdzīvoties un atkal nokavēsim brīdi, kad varētu ieviest eiro. Ja igauņi to būs izdarījuši jau 2011.gadā, bet mēs šo iespēju atkal palaidīsim garām, tad attīstības plaisa starp Latviju un Igauniju pavērsies vēl platāka.