Pauls Raudseps: Kā pārvarēt neuzticēšanos
Sabiedriskās politikas centrs Providus nesen prezentēja rezultātus pētījumam, kurā no 2007. līdz 2009.gadam Saeimas debates un likumdošanas darbs tika analizētas, lai labāk saprastu, cik lielā mērā deputāti savos izteicienos un balsojumos ir vērsti uz Latvijas iedzīvotāju iekļaušanu politiskajā procesā. Pētnieki analizēja, kā deputāti izsakās par dažādām mazākuma grupām, par nevalstiskām organizācijām un cits par citu, un arī kādus likumprojektus viņi pieņēma vai noraidīja, kuri būtu varējuši veicināt politisko līdzdalību.
Tas varētu likties pārsteidzoši, bet pētījums rāda, ka kopš 2007.gada stāvoklis Saeimā ir uzlabojies. "Izslēdzošās retorikas" gadījumu skaits ir krities vairāk nekā trīs reizes, deputāti aizvien biežāk debatēs apliecina, ka "nevalstisko organizāciju līdzdalība likumprojektu apspriešanā ir normāls, pašsaprotams process, un iestājas par plašākām pilsoņu iespējām pieņemt valstij svarīgus lēmumus". Likumdošanā rezultāti ir pieticīgāki, tomēr ir vērts atzīmēt, ka 2008.gadā Saeima uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt likumprojektu, kas ļautu veikt referendumus pašvaldību līmenī, bet 2009.gadā pieņēma grozījumus Satversmē, kuri dod vēlētājiem tiesības ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu. Kā viena no pētījuma autorēm Marija Golubeva teica rezultātu prezentācijas laikā, šī pozitīvā tendence liek cerēt, ka Saeima ir gatava spert tālākus soļus vēlētāju iekļaušanā politikas veidošanas procesā.
Tāpēc pētījumā arī izvirzīti vairāki priekšlikumi demokrātiskās diskusijas kvalitātes uzlabošanai, sevišķi uzsverot interneta izmantošanas iespējas. Piemēram, Saeimas mājaslapā vajadzētu ieviest epetīcijas iespējas. Tādas jau pastāvot gan Vācijā, gan Skotijā, gan Lielbritānijā, kur jebkuram valsts iedzīvotājam ir iespēja ierosināt izskatīšanai kādu jautājumu, kuru tad var atbalstīt citi iedzīvotāji un kuru piemērotos gadījumos var pārveidot par likumprojektu un virzīt tālāk izskatīšanai parlamentā. Saeimas komisijām būtu jāizmanto internets, lai paplašinātu konsultāciju iespējas ar vēlētājiem un ekspertiem, bet deputātiem pašiem būtu jāveido blogi, kuros viņi izskaidrotu savu nostāju un balsojumu motivāciju dažādos jautājumos.
Priekšlikumi nav zemē metami, un ir labi, ka deputāti vismaz vārdos aicina sabiedrību līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Tomēr pētījuma mēreni optimistiskie slēdzieni atduras pret skaudro realitāti, ka apskatīto gadu laikā sabiedrības jau tā ierobežotā uzticēšanās Saeimai ir gandrīz pilnīgi pazudusi. Eirobarometra 2007.gada sākumā publicētie dati rāda, ka tobrīd Saeimai uzticējās 24% iedzīvotāju. 2008.gadā šis radītājs jau bija samazinājies līdz 16%, bet 2009.gadā janvārī, nedaudz mainot formulējumu, aptauja rādīja, ka 86% iedzīvotāju neuzticas Saeimai. Augustā šis rādītājs sasniedza 91%, kas nozīmē, ka mazāk nekā 9% uzticas parlamentam. Tas ir sliktākais rādītājs Eiropā.
Protams, ticamākais skaidrojums šiem katastrofālajiem skaitļiem ir progresējošā ekonomiskā krīze. Jebkurā demokrātijā katra vēlētāja maka biezumam nereti ir diezgan tieša ietekme uz viņa apmierinātību ar valdošajiem politiķiem. Tāpēc nav liels pārsteigums, ka, pat ja Saeimas deputāti savos izteicienos pēdējos gados ir kļuvusi iekļaujošāki, iedzīvotāji to vai nu nav pamanījuši, vai arī viņiem tas nav licies sevišķi svarīgi.
Tomēr krasās atšķirības starp to, ko Saeimas deputāti dara, un to, kā viņus kopumā vērtē, liek uzdot arī fundamentālāku jautājumu — vai Saeimas un politiskās elites uzticēšanās reitingu celšanai pietiek ar relatīvi pasīvu politiku, kas paver durvis sabiedrības līdzdalībai un tad gaida, kad kāds pa tām ienāks? Visaptverošā neuzticēšanās var nogalināt jebkādu sabiedrības vēlmi uzņemties iniciatīvu un aktīvi piedalīties lēmumu pieņemšanā.
Tāpēc, ja politiķi vēlas atgūt uzticēšanos, viņiem ir jāsper pirmie soļi un aktīvi jādodas pie vēlētājiem, lai skaidrotu savu nostāju un uzklausītu cilvēku sūdzības un pārdomas. Bet arī tas ir tikai īstermiņa risinājums, jo galu galā vēlētāji par politiķiem spriež ne tik daudz pēc viņu teiktā, cik pēc viņu rīcības rezultātiem.
Viens no pašreizējās neuzticēšanās pamatiemesliem ir esošās partiju sistēmas ilggadējā nespēja ģenerēt ko vairāk par politiski fragmentētiem parlamentiem un nemitīgā pata stāvoklī iedzītām valdībām, kuras nav spējīgas izstrādāt un realizēt konsekventu attīstības politiku. Ilgtermiņā tikai rīcībspējīgas, efektīvas valdības spēs atjaunot vēlētāju uzticēšanos Latvijas politiskajai sistēmai. Atbilde uz jautājumu — kā to panākt? — būtu aktīvi jāmeklē visiem demokrātijai uzticīgajiem politiķiem un sabiedrisko procesu vērotājiem, jo nedemokrātiskas atbildes daudziem šķiet esam pa rokai un mīts par "vadoni" pēdējā laikā atkal sāk klejot pa sabiedrisko telpu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.