Pauls Raudseps: Krīze. Bet kāda?

Un kur palikuši visi tie cilvēki, kuri apgalvoja, ka Amerika nekad neievēlēs tumšādaino par prezidentu? Protams, bija arī izņēmumi, tai skaitā tie Latvijas tautsaimniecības vērotāji, kuri paredzēja, ka Kalvīšu trekno gadu diēta — budžetu deficīta taukmaizītes strauji blīstošajam valsts aparātam un smalks cukuriņš tautas smadzeņu pūderēšanai — izraisīs smagas sekas. Bet arī šie prognozētāji vēl gada sākumā droši vien negaidīja, ka vienīgais glābiņš kaitīgā dzīves veida nomāktajam sirdzējam izrādīsies — izsaukt ātros mikroautobusā ar uzrakstu SVF un izmantot algu samazināšanas elektrošoku pacienta atdzīvināšanai. Ja 2008.gads kopumā bija reti nepateicīgs prognozētāju brālībai, tad gaidāmais 2009.solās būt vēl skarbāks. Protams, nav vairs nekāda sevišķa gudrība paredzēt, ka "būs krīze!" — to ir sapratusi pat mūsu valdošā koalīcija —, tomēr aiz šā nekonkrētā biedvārdiņa slēpjas visdažādākie iespējamie scenāriji un patlaban neviens nevar pateikt, kurš no tiem pēc gada, kad visi atkal būs gudri, izrādīsies esam bijis pavisam paredzams un nenovēršams. Svarīgākais jautājums visai pasaulei (tai skaitā arī Latvijai) būs: kā, turpinoties kredītkrīzei, attīstīsies ekonomiskās attiecības starp ASV — pasaules lielāko patērētāju un vienlaikus vispasaules rezerves valūtas dolāra drukātāju — un citu valstu tautsaimniecībām. Nedaudz vienkāršojot, varētu teikt, ka pēdējos gadus pasaules tautsaimniecības attīstību ir dzinusi sistēma, kurā Āzijas valstis aizdod amerikāņiem naudu, lai viņi varētu pirkt Āzijas preces. Šī sistēma radīja darbavietas simtiem miljonu ķīniešu un nedaudz mazākam amerikāņu skaitam cēla lielas mājas un vēl lielākus parādus. Tā radīja aizvien pieaugošu pieprasījumu pēc naftas, tērauda, sojas un koksnes, kas savukārt cēla labklājību Krievijā, Ukrainā, Brazīlijā un Latvijā. Kopš septembra šis "mūžīgais dzinējs" ir sācis rīstīties, un pasaules ekonomikas šoferi cer to atdzīvināt, nežēlīgi pumpējot gāzes pedāli. Nākamajā gadā pasaules lielās valstis plāno aizņemties trīs triljonus dolāru savu ekonomiku atdzīvināšanai. (Lai saprastu, cik tas ir daudz: ja visu to naudu atdotu Latvijai, katrs mūsu valsts iedzīvotājs uz rokas saņemtu 1,3 miljonus dolāru.) ASV vien plāno aizņemties divus triljonus. Vai šī nauda spēs atdzīvināt Amerikas ekonomiku, kuras zaudējumi pagājušajā gadā ievērojami pārsniedz šo jau tā neaptveramo summu? ASV akciju tirgu kopējā vērtība 2008.?gadā samazinājās par septiņiem triljoniem dolāru, mājokļu vērtība par vairāk nekā diviem triljoniem, bezdarbs neatlaidīgi pieaug. Vai jebkas var kompensēt šo zudušo pirktspēju? Ja nē, tad arī Ķīnā apstāsies izaugsme, radot bīstamu sociālu spriedzi pasaules lielākajā valstī; naftas cenas vai nu stagnēs, vai pat turpinās kristies, kā dēļ jau tā tramīgais Krievijas autoritārais režīms var tikt iedzīts histērijā; rūkot eksporta tirgiem, arī ES valstīm apstākļi kļūs aizvien spiedīgāki un Latvijai nebūs kur piesliet tās eksporta kāpnes, pa kurām mēs ceram izrausties no ekonomiskās krīzes bedres. Bet varbūt tie triljoni izrādīsies nevis par maz, bet par daudz? Jau tagad dolāru turētāji nervozi gaida jaunā ASV prezidenta Obamas ekonomiskā stimula plāna iedzīvināšanu, jo, kā pat daži Latvijas politiķi beidzot ir sapratuši, lieli valdības tēriņi var novest pie lielas inflācijas. Tādā gadījumā daudzi ārzemju investori sāktu pārdot ASV akcijas un parādzīmes (kāda jēga ir turēt vērtspapīrus, kuru vērtība nemitīgi samazinās?), dolāra kurss kristos un — sliktākajā gadījumā — tas zaudētu savu pasaules rezerves valūtas statusu. Kādas būtu sekas tik fundamentālai pasaules ekonomiskās sistēmas paradigmas izmaiņai? Augošs protekcionisms, tirdzniecības kritums, starptautisko attiecību saspīlējums, kas atgādinātu pagājušā gadsimta trīsdesmitos gadus? Grūti pateikt, bet patīkami tas nebūtu. Bet varbūt viss tomēr beigsies labi — triljonu stimuls ekonomiku atdzīvinās, bet nepārkarsēs, un pēc pusgada vai gada atsāksies lēna, toties stabila izaugsme pasaules galvenajās valstīs, palīdzot arī citām nostāties uz atkopšanās ceļa. Patlaban visā pasaulē neviens — pat ASV prezidents — nevar pateikt, ka viņa liktenis ir paša rokās. Mēs visi esam atkarīgi no tik daudzu dažādu faktoru mijiedarbības, ka centieni izskaitļot vienīgo pareizo ceļu uz priekšu ir bezcerīgi. Šādā situācijā, kad nākotne ir tik neprognozējama, pats svarīgākais ir skaidri principi, pēc kuriem vadīties pat visnegaidītākajos notikumu pavērsienos. Pēc tam ir būtiski, lai mēs varētu uzticēties tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu mūsu vietā. Viņiem ir jāspēj šos principus ne tikai nolasīt televīzijas kameras priekšā, bet arī sekot tiem grūtajos brīžos, kuru būs ne mazums nākamajos mēnešos. Un nenāktu par sliktu kaut nedaudz iedvesmas. Latvijā ar principiem viss tā kā būtu skaidrs. Neatkarība, demokrātija, vārda brīvība, kā Vecgada vakarā teica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Lata stabilitāte, sociālās garantijas, valsts aparāta optimizācija, kā teica Ministru prezidents Ivars Godmanis. Bet šis nothing special Ministru kabineta sastāvs uzticību radīt nevar, un iedvesmu ne tik. Līdz ar valsti ir bankrotējusi arī valdošā TP/LPP/LC/ZZS/TB/LNNK koalīcija, un visneprognozējamākais par gaidāmo gadu ir, kā notiks šī "valsts kā sava uzņēmuma" pašieceltās valdes likvidācija un cik tas mums visiem vēl maksās naudā un nervos.