Trekno gadu koalīcijas atmošanās no naudas žvinguļa ir bijusi lēna un sāpīga. Pat Saeimas slavenajā 11.decembra nakts sēdē, kurā Godmanis izdzina cauri skarbos budžeta grozījumus, daudzi koalīcijas deputāti noteikti vēl nesaprata un varbūt pat īsti neticēja, ka tas viss tiešām ir nepieciešams. Tomēr gadu gaitā iedresētā pakļāvība partijas līnijai darīja savu, un Latvija neredzēti ātrā tempā pieņēma visus lēmumus, kas bija nepieciešami, lai vienotos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par aizdevumu, kas paglāba budžetu no sabrukuma.
Lēnām atausa sapratne, kur mēs esam un cik nepopulāri lēmumi būs jāpieņem arī turpmāk. Savulaik tik lepnā koalīcija vairs nemaz tik ļoti negribēja uzņemties atbildību par valsti. Bija jāsauc kāds no malas, lai tam uzkrautu lieso gadu smago nastu.
Tagad situācija ir kļuvusi tik nopietna, ka koalīcija ir gatava piekāpties pat vitāli svarīgos jautājumos, lai tikai valdība taptu. Tautas partija stingri izvirzīja prasību ievērot principu "nauda seko partijai" un nodot Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu dalīšanu oranžajai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai. Aizgāja tukšām rokām. Zemnieku savienības labklājības ministra kandidāts solīja stāvēt kā mūris par pensiju indeksāciju šopavasar. Sadrupa.
Nav vairs kur atkāpties, un, ja negrib jau tuvākajos mēnešos doties pie saniknotajiem vēlētājiem, kuri labi zinās, no kā prasīt atbildību par valsts novešanu bankrota priekšā, tad jāsakož zobi tik stipri, ka paliek, kā saka veselības ministrs Ivars Eglītis, asins garša mutē.
Tāpēc ir gaidāms, ka šodien Saeima tiešām nobalsos par Valda Dombrovska veidoto valdību, kura tad varēs stāties runāt ar SVF un Eiropas Komisiju (EK) par deficīta atļauto griestu paaugstināšanu.
Šīs sarunas noteikti nebūs vieglas. Otrdienas ES finanšu ministru sanāksmē pieņemtais ieteikums Latvijai tomēr turēties pie budžeta deficīta apjoma, par kuru esam vienojušies ar starptautiskajiem donoriem, kārtējo reizi atgādina, ka ārzemju palīgi nebūs gatavi mums pārskaitīt naudu tāpēc vien, ka mums šķiet — mums pienākas. Jau piešķirtā palīdzība ir ļoti liela, un tuvākajā laikā ir gaidāms, ka SVF būs jāsteidz palīgā vēl virknei valstu. Ar Rumāniju jau sākas oficiālas sarunas, ar Turciju drīz var sākties, Horvātija nervozē, saraksts ar katru nedēļu kļūst garāks. Daudzi vērotāji izsaka bažas, ka SVF un EK var nepietikt naudas visiem, tāpēc nav nekādu garantiju, ka pat ar ļoti spēcīgiem argumentiem Dombrovskis un finanšu ministrs Einars Repše spēs panākt deficīta limita paaugstināšanu. Nebūtu nekāds pārsteigums, ja budžetā būtu jāmeklē pat vairāk naudas nekā tie 360 miljoni, par kuriem jaunā koalīcija vakar vienojās.
Tomēr tas diezin vai nozīmētu Dombrovska valdības krišanu. Paradoksālā kārtā tieši krīze ir šīs valdības "stabilitātes garants", jo tikai krīze piespieda Tautas partiju un Zaļo un Zemnieku savienību atteikties no ērtās kopdzīves naudas sadalīšanai radītajā vecajā koalīcijā un piekrist valdības virsotņu atdošanai tik ilgi apsmietajam un nicinātajam Jaunajam laikam.
Dombrovska valdību apdraud nevis Latvijas stāvokļa pasliktināšanās, bet gan tā uzlabošanās.
Tiklīdz šķitīs, ka briesmas ir nedaudz mazinājušās, Tautas partija sev uzdos jautājumu: kā tas var būt, ka premjers vai vismaz finanšu ministrs nav mūsējais? Tad var atsākties visas tās pašas vecās polittehnoloģiskās spēles, kuras tik labi raksturoja bijušais TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, aprakstot pēdējo reizi, kad viņa partija un JL bija kopā vienā valdībā: "Tad, kad viņi paši izgāja ārā, nevis man viņus nācās izmest no valdības, es laikam biju laimīgākais cilvēks. Šādu mirkļu dēļ ir vērts būt politikā. Politika nav pacelt algas, politika nav atrast slimnīcām investīcijas — tā ir obligātā nepieciešamība, bet politika ir spēlēties ar saviem konkurentiem."
Taču tādu "politiku" var piekopt tikai tad, kad naudas ir vairāk nekā saprāta un mūsu ievēlētajām amatpersonām ir laiks nodarboties ar dīkām spēlītēm. Tagad, kad runa ir nevis par algu pacelšanu, bet to samazināšanu, mēs redzēsim, kurš ir gatavs strādāt un kam var uzticēties, kā arī — kurš bēg no atbildības un sola mūsu problēmas risināt ar bīstamiem brīnumlīdzekļiem. Šis būs laiks, kas atšķirs valstsvīrus no politikāņiem. Tas viss mums, vēlētājiem, būs jāpatur prātā nākamajās vēlēšanās.
Bet jaunajai valdībai, kura šodien stāsies amatā, var novēlēt ne tikai spēku cīnīties ar daudzajām šodienas grūtībām, bet arī redzējumu, kas sniedzas pāri krīzei un dod gan viņiem pašiem, gan Latvijas tautai pamatu cerēt, ka no šī tumšā tuneļa mēs ne tikai izkļūsim, bet iznāksim otrā galā stiprāki un konkurētspējīgāki. Ja izmantosim šo laiku, lai kļūtu produktīvāki, lai efektīvāk izmantotu Latvijas resursus, lai valsts pārvaldē, tautsaimniecībā un arī savā personiskajā dzīvē skaidri nošķirtu nepieciešamo no liekā, tad, kā pagājušajā SestDienā teica rakstniece Inga Ābele, ir ļoti iespējams, ka krīze būs uz labu.