Padomju laikos visa tā saucamo saimnieku gudrība bija aizbraukt uz Maskavu, lai "palielinātu limitus" un "izsistu fondus", un pēc tam visu piešķirto naudu "apgūt", protams, neaizmirstot par daudzu jo daudzu labklājībai tik svarīgajiem "zudumiem".
Nevarētu teikt, ka trekno gadu valsts ekonomiskās vadības filozofija tik ļoti atšķīrās no šiem padomju laikos apgūtajiem refleksiem. Tas bija laiks, kad galvenais bija savākt maksimāli daudz koka rubļu dažādiem megaprojektiem, kad peļņa un efektivitāte nevienam nerūpēja un kad valsts zaudējumi bija privātās labklājības pamats. Taču mūsu mazās republikas partijas bosiem vēlme Latvijā ieplūdušo naudu maksimāli "apgūt", proti, tērēt cik tik iespējams, nekādi nevarētu saukt par valsts tautsaimniecības līdzsvarotas attīstības vadīšanu. Arī nesenajos treknajos gados šeit valdīja nevis tirgus ekonomikas likumsakarības izprotoša politika, bet gan padomju laika "ekonomikas" recidīvs, un tas mūs ir novedis situācijā, kad atkal esam spiesti no naudas devējiem lūgt "limitu palielināšanu". Tagad gan jārunā nevis ar Gosplanu, bet ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) par Latvijas atļautā budžeta deficīta paaugstināšanu no 5 līdz 7% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Šodien Rīgā sākas sarunas starp valdību un SVF. Varētu šķist taisnīgi, ja pie viņiem ar Rīgas balzama pudelīti azotē būtu spiesti doties vecās koalīcijas korifeji Kalvītis, Šlesers un pārējie, kuru bezatbildīgi ekspansīvā politika padarīja mūs atkal par lūdzējiem, taču mēs visi varam būt atviegloti, ka mūsu valsti šajās sarunās tomēr pārstāvēs ministri, kuri nav saistīti ar iepriekšējo gadu bankrotējušo ekonomisko politiku. Jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un finanšu ministram Einaram Repšem vismaz ir iespēja sākt ar baltu lapu, un, tā kā abi orientējas budžetā un ir gatavi izvirzīt un aizstāvēt savu pozīciju, nebūs vairs kā Godmaņa laikos, kad visa Latvijas pozīcijas noteikšana un sarunu vadīšana bija sakoncentrējusies Ministru prezidenta visaptverošajā enerģijas laukā.
Tomēr ar efektīvākiem Latvijas puses pārstāvjiem būs vēl stipri par maz, lai panāktu SVF piekrišanu pārskatīt vienošanos ar Latviju, kas nosaka 5% no IKP kā maksimālo pieļaujamo deficītu. Iežēlināt Valūtas fonda pārstāvjus, ka mums ir ļoti sāpīgi vēl vairāk samazināt izdevumus, nebūs iespējams. Draudzīgi vienoties pie balzama glāzītes arī ne. Vienīgais, kas varētu uz viņiem iedarboties, ir izvērsti, precīzos skaitļos balstīti argumenti, kuri pamato Latvijas pozīciju.
Nebūs viegli. Ir tiesa, ka Latvijas tautsaimniecības stāvoklis ir strauji pasliktinājies kopš novembra, kad Godmaņa valdība vienojās ar SVF par palīdzības noteikumiem. Atšķirība starp 5% kritumu IKP, kādu prognozēja pērnruden, un 12% kritumu, kas tiek paredzēts patlaban, ir milzīga. Nodokļu ienākumi būs mazāki, bezdarbs lielāks, un ir pamats uzdot jautājumu, kā Latvijas palīdzības programma būtu veidota, ja jau pašā sākumā būtu bijis jārēķinās ar šodienas skaitļiem. Turklāt, tā kā pasaules finanšu tirgi ir savstarpēji cieši saistīti, notikumi Latvijā var būtiski ietekmēt stāvokli gan Igaunijā un Lietuvā, gan citās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan Zviedrijā, galu galā visā Eiropā. Varbūt ir lētāk mums tagad palīdzēt, nevis vēlāk cīnīties ar daudz plašākām Latvijas problēmu izraisītajām sekām. Visbeidzot — ir arī dažas cerīgas ziņas, kuras varētu ļaut jau atvēlēto ārvalstu finansējumu pārdalīt par labu budžeta deficīta segšanai. Parex bankas vienošanās ar sindicēto kredītu aizdevējiem ļauj cerēt, ka nebūs nepieciešams tik daudz naudas finanšu sistēmas stabilizēšanai, kā bija plānots, un tekošā konta pilnīgi negaidītais pārpalikums janvārī ļauj vismaz izvirzīt hipotēzi, ka arī maksājuma bilances segšana varētu izrādīties mazāka problēma, nekā bija prognozēts.
Par nelaimi, ir divi smagi pretargumenti. Pirmkārt, nav skaidrs, vai lielāka budžeta deficīta finansēšanai atrastos nauda. Jau esošajiem SVF bēdubrāļiem (Latvijai, Ungārijai, Īslandei, Ukrainai, Pakistānai) drīz piebiedrosies Rumānija, un tā noteikti nebūs pēdējā. Pat ar gaidāmo rezervju dubultošanu ir bažas, vai SVF pietiks naudas, lai palīdzētu visiem, kuriem tuvākajā laikā būs nepieciešams tās atbalsts.
Otrkārt, SVF un tās partnera — Eiropas Komisijas — izveidotās programmas mērķis nav vienkārši palīdzēt Latvijai grūtā brīdī. Naudas izteiksmē ļoti lielās programmas uzdevums ir sakārtot Latvijas finanses tiktāl, lai šādi aizdevumi vairs nebūtu nepieciešami un lai Latvija varētu 2012.gadā pievienoties eirozonai. Būtiskākais un visgrūtāk sasniedzamais atskaites punkts ceļā uz ilgtspējīgu finanšu politiku un uz eiro būs budžeta deficīta samazināšana līdz 3% no IKP jau 2011.gadā. Tagad, kad ūdens smeļas mutē, 2011.gads var šķist vēl ļoti tāla nākotne, bet tā gada budžets būs jāsāk sastādīt jau pēc pusotra gada, ap 10.Saeimas vēlēšanu laiku (ja pa vidu nenāks ārkārtas vēlēšanas). Vai tiešām tad būs vieglāk samazināt budžeta deficītu līdz 3% no IKP, ja Latvija to šogad palielinās līdz 7%? Vai nevar sanākt tā, ka pēc pusgada vai deviņiem mēnešiem Latvija atkal vērsīsies pie donoriem ar bēdīgām acīm un teiks, lai tomēr atļauj arī nākamajos gados saglabāt lielu budžeta deficītu? Lai pārliecinātu SVF, Dombrovskim un Repšem būs jāspēj pierādīt, ka deficīta palielinājums šogad netraucēs to stingri samazināt 2010. un 2011.gadā.
Ne jau velti Repše tik piesardzīgi izsakās par iespējām pārliecināt SVF par 7% budžeta deficītu. Ja viņam un Dombrovskim izdosies panākt pat relatīvi nelielu deficīta limita paaugstinājumu, to jau varēsim uzskatīt par nozīmīgu sasniegumu.