Cerēt uz līdzīgiem brīnumiem pēdējā laikā iesaka dažādi sabiedrībā redzami cilvēki, kuri izvirza tēzi, ka mūsu ekonomiskās problēmas pazustu, ja mēs tuvākajā laikā, teiksim, jau šovasar, iestātos eirozonā.
Ir pilnīgi pareizi izvirzīt eiro ieviešanu kā mūsu valdības fiskālās politikas galveno ietvaru, jo līdzdalība eirozonā noņemtu jebkādus ar valūtas kursu saistītus riskus, kuri patlaban ir gandrīz vai nopietnākais drauds mūsu finanšu sistēmas stabilitātei. Pasaules krīzes lielajos viļņos mazās laivas tiek jo sevišķi nežēlīgi mētātas uz augšu un uz leju, tāpēc pēdējos mēnešos vairākas jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis, tai skaitā Igaunija, Polija un Ungārija, kuras līdz šim pret eiro ieviešanu bija diezgan vienaldzības, ir izrādījušas par to pastiprinātu interesi.
1992.gadā Māstrihtas līgumā tika noteikti kritēriji, kuri ir jāizpilda, lai pievienotos eirozonai, proti, lai nodrošinātu valsts piemērotību dalībai šādā kopējā valūtas areālā, kurā monetārā politika — Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktās procentu likmes un eiro maiņas kurss pret citām valūtām — ir vienota, bet fiskālā politika — katras dalībvalsts parāds un budžets ar attiecīgo pārpalikumu vai iztrūkumu — ir nacionālās valdības ziņā. Nespēja pielāgoties vienotām procentu likmēm un valūtas kursam varētu nākt par sliktu pašai valstij, bet nevēlēšanās ierobežot budžeta deficītu varētu kaitēt visas eirozonas stabilitātei. Tāpēc svarīgākajos Māstrihtas kritērijos noteikts, ka divus gadus pirms iestāšanās eirozonā valsts valūta nedrīkst vairāk par 15% variēt ap fiksētu maiņas kursu pret eiro (šā pārbaudes laika sākšanu sauc par "dalību Eiropas Monetārās sistēmas Valūtas kursa mehānismā II", angliski ERM II); ka inflācija nav lielāka par 1,5% virs vidējās inflācijas līmeņa tajās trijās ES valstīs, kur inflācija ir viszemākā; ka budžeta deficīts nepārsniedz 3% un ka valsts parāds nepārsniedz 60% no iekšzemes kopprodukta.
Latvija iekļāvās ERM II jau 2005.gadā, tomēr Kalvīša valdības gribas trūkums neļāva efektīvi ierobežot inflāciju, un tā arī Latvija neieviesa eiro jau 2008.gadā, kā savulaik bija plānots. Slovākija un Slovēnija paspēja to izdarīt, Lietuva un Igaunija ir iekļāvušās ERM II, bet pārējās jaunās dalībvalstis nav izdarījušas pat tik daudz.
Tagad, meklējot drošu ostu vētrā, daudzas no šīm valstīm nožēlo savu agrāko mazspēju un, ņemot vērā kritisko situāciju pasaules ekonomikā, cenšas panākt, lai Māstrihtas kritēriji tiktu mainīti, atvieglojot valstu iespējas ieviest eiro.
Daudzi vērotāji norādījuši, ka vismaz daži no kritērijiem, kuri tika izstrādāti drīz pēc PSRS sabrukuma, kad neviens vēl nopietni nedomāja par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pievienošanos Eiropas Savienībai, nav piemēroti jaunajai situācijai, kad ES iestājušās daudzas relatīvi nabadzīgas valstis ar potenciāli ļoti straujiem izaugsmes tempiem. Atsaucoties uz Ungārijas prasību atvieglot uzņemšanas noteikumus, pat Vācijas kanclere Angela Merkele, kuras valsts vienmēr ir bijusi stingrākā konservatīvas monetārās politikas aizstāve, pirms dažām nedēļām pieļāva, ka varētu runāt par ERM II termiņa saīsināšanu.
Tomēr Latvijas problēma patlaban nav ERM II — mēs tur veiksmīgi esam jau krietni ilgāk par diviem gadiem, noturot lata kursu 1% "koridorā" pret eiro. Mūsu lielākā problēma solās būt budžeta deficīts, kurš šogad nebūs mazāks par 5% no IKP. Šajā jautājumā nav nekādu izredžu panākt esošo eirozonas valstu atmaigšanu, jo kopš pasaules finanšu krīzes uzliesmojuma pagājušā gada septembrī kritērijiem neatbilstoši, pat biedējoši lieli deficīti aizvien vairāk ir sākuši parādīties pašas eirozonas valstīs. Īrijai šogad budžeta deficīts varētu sasniegt 11% no IKP, Spānijai — 6,2%, Francijai — 5,4% un Portugālei — 4,6%. Vairākām eirozonas valstīm, tajā skaitā Īrijai, Grieķijai, Portugālei un Itālijai, kļūst aizvien grūtāk aizņemties naudu, lai segtu šos deficītus, un kopš gada sākuma starptautiskajā presē ik pa brīdim kāds uzdod jautājumu: kas notiek, ja kāda eirozonas valsts nespēj izpildīt parādsaistības?
Atbildi neviens īsti nezina, tomēr ir lielas bažas, ka šāds Eiropas murgu scenārijs varētu likt naudas tirgiem apšaubīt eiro kā tādu. Ko tas nozīmētu visas Eiropas finanšu sistēmas stabilitātei, neviens pat negrib iedomāties. Tāpēc pēdējos mēnešos ES vadošās amatpersonas un institūcijas ir sākušas aizvien uzstājīgāk runāt par nepieciešamību Eiropas valstīm ievērot fiskālo disciplīnu un ierobežot deficītus. Otrdien ES finanšu ministri kopīgā paziņojumā noraidīja iespēju, ka Eiropa varētu tērēt vairāk naudas, lai stimulētu tautsaimniecību, jo tas nozīmētu budžeta deficītu palielināšanu. Žans Klods Junkers, eirozonas finanšu ministru grupas vadītājs, šo lēmumu paskaidroja bez aplinkiem: "Uz spēles ir monetārā savienība." The Financial Times rakstīja, ka ES "sūta skaidru signālu, ka Eiropas monetārās savienības aizsardzība ir ne mazāk svarīga par pasaules ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanu".
Tāpēc Latvijai cerēt, ka ar 5% budžeta deficītu mūs varētu uzņemt bez rindas eirozonā, ir pilnīgi nereāli. Eiro ir jābūt Latvijas mērķim, taču ilūzija, ka visas mūsu problēmas var atrisināt veiksme kādā starptautiskā loterijā ar nosaukumu "Eiroloto", kavēs, nevis palīdzēs mums šo mērķi sasniegt, jo radīs mānīgas cerības un liks šķiest spēku un laiku, darot lietas, kuras var būt ne tikai liekas, bet pat kaitīgas mūsu ilgtermiņa interesēm. Mums nav cita ceļa uz Eiropas kopējās valūtas ostas aizvēju kā tikai caur budžeta deficīta samazināšanu.