Pauls Raudseps: Par atbildīgu politiku

Viņuprāt, cilvēku deklarētie principi ir tikai vārdi, kurus viņi lieto, lai novērstu uzmanību no savas mantkārības. Kā teicis Tautas partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis: "Nav ideālu. Labie un godīgie arī lielākoties ir liekuļi. Es nepazīstu gandrīz nevienu cilvēku, kurš, sākot ar 90.gadu, pret valsti būtu bijis godīgs." Tautas partija, kuras "konservatīvisms" izpaužas valsts naudas šķiešanā; Pirmā partija, kura zvejo balsis, kurinot "kristīgu" naidu pret seksuālām minoritātēm; Latvijas ceļš, kurš "liberāli" piebiedrojas šai klerikālajai tumsonībai; "zaļie", kuri smeļas spēku naftas trubā, un "zemnieki", kuri ministrijās audzē zemeņu tortes; "tēvzemieši", kuriem nacionāla retorika jau sen pārvērtusies Pavlova refleksā; visas šīs partijas, Kalvīša vārdos runājot, lielākoties ir liekules. Markss rakstīja, ka ideoloģija ir tikai aizsegs šķiriskām interesēm. Kā labi zināms, marksisma augstākā pakāpe ir ļeņinisms, kura galvenais postulāts ir: cilvēki paši nezina, kas viņiem vajadzīgs, to zina tikai valdošā Partija. Tā arī mūsu valdošās partijas tic, ka tauta sastāv no muļķiem un "kvaukšķiem," kurus ir bezgala vienkārši vazāt aiz deguna ar mūsdienu aģitpropu — polittehnoloģijām un pozitīvisma kampaņām. Viņi ir pārliecināti, ka tautu, tāpat kā viņus pašus, patiesībā interesē tikai sava dienišķā desa — visas runas par taisnīgumu un godīgu politiku ir vārdi, aiz kuriem slēpt savu (politiķiem tik labi pazīstamo) negausību. Bet izrādās, ka pretstatā valdošās koalīcijas politiķiem tauta nedzīvo no desas vien. Vakar uzzinājām, ka par grozījumiem pensiju likumā parakstījušies 170 342 cilvēki. Skaits ir pietiekams, lai virzītu likumprojektu tālāk uz Saeimu. Tomēr tas ir par kādiem 47 000 mazāk, nekā martā un aprīlī parakstījās par Satversmes grozījumiem, kas dotu tautai tiesības ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu. Pirms piecām nedēļām cilvēki stāvēja rindās, lai pēdējās parakstīšanās dienās izteiktu atbalstu Satversmes grozījumiem. Ceturtdienas vakarā iecirkņi, kur varēja parakstīties par izmaiņām pensiju likumā, bija tukši. Savā tuvredzībā koalīcijas politiķi steigs meklēt tīri taktiskus izskaidrojumus pensiju referenduma bīdītāju Štokenberga un Co. relatīvajai neveiksmei. Tomēr katrs šāds skaidrojums faktiski ir kā bumerangs, kas atgriežas, lai trāpītu pa pašas koalīcijas māla kājām. Ja Štokenbergs ir pārāk turīgs, lai pārstāvētu tautu, tad ko politikā meklē Šlesers un Lembergs? Ja uzmācīgā reklāma cilvēkus nokaitināja, tad kādas cerības ir TP vai LPP/LC nākamajās vēlēšanās nopirkt sev vietas Saeimā, pārsātinot ēteru ar saviem reklāmas rullīšiem? Politiķi nevēlēsies pieskarties dziļākajiem iemesliem, kāpēc abstraktā prasība pēc Satversmes izmaiņām izrādījās ievērojami populārāka par ļoti konkrēto prasību paaugstināt pensijas, jo šis rezultāts sagāž viņu konceptuālo kāršu namiņu un liek apšaubīt viņu politisko dzīvotspēju. Pirmkārt, varam secināt, ka daudziem Latvijas vēlētājiem nauda nav svarīgāka par principiem. Cilvēku vēlme pēc godīgas, atbildīgas politikas nav tīri merkantila, protestus pret valdību nedzen nabaga neveiksminieku akla skaudība, un nav ko brīnīties, ka pretstatā koalīcijas politiķu marksistiskajiem priekšstatiem par šķirisko solidaritāti arī turīgi cilvēki novembrī nāca uz Tautas sapulci un aicināja uz Saeimas atlaišanu. Otrkārt, redzam, ka tauta nav stulba un bezatbildīga. Pat ja pieņemam, ka tikai pensionāri atbalstīja šo iniciatīvu (kas tā noteikti nav), kopējais parakstījušamies skaits ir mazāks nekā trešā daļa no visiem Latvijas pensionāriem. Taču neviens neņemsies apgalvot, ka divas trešdaļas pensionāru dzīvo labi. Neskatoties uz milzīgo neapmierinātību ar Latvijas pensiju sistēmu (Latvijā 2007.gada beigās bija zemākās pensijas Baltijas valstīs), lielais vēlētāju vairākums tomēr ļoti piesardzīgi izturas pret solījumiem vienā rāvienā visiem piešķirt tādas pensijas, kādas patlaban saņem labi ja katrs piektais pensionārs. Varbūt Štokenbergam piedotu dārgu džemperu valkāšanu, ja uz pārmetumiem par pensiju sistēmas graušanu viņš spētu pateikt ko vairāk par — nu jā, grozījumi nav ideāli, bet kaut kas taču ir jādara! Acīmredzot programma Lielas pensijas šodien, par rītdienu nebēdā cilvēkus tomēr nespēja pārliecināt. Tās ir sliktas ziņas visiem tiem politiķiem, kuru programmas pašā pamatā ir pārliecība, ka nauda ir visvarena un tauta ir muļķe. Savā 4.maija runā Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze teica: "Ja vēl pirms desmit gadiem cilvēks bija gatavs balsot par nu jau folklorizēto banānu ķekaru, (..) tad šobrīd ar lozungiem un tukšiem solījumiem vēlētāju apmulsināt ir grūti." Jādomā, ka viņam ir taisnība, taču viņa pārstāvētajai koalīcijai šī atziņa nenesīs mierinājumu, bet gan drūmas priekšnojautas. Ja Zīgerists pirms Saeimas vēlēšanām dalīja īstus banānus, tad Tautas partija, LPP/LC, ZZS un TB/LNNK jau ilgāku laiku ir mums centušies iebarot savus pozitīvisma mēslojumā audzētos ideoloģiskos banānus. Arī tos vēlētāji mācās pareizi novērtēt. Parakstīšanās rezultāti skaidri apliecina, ka aizvien lielāks cilvēku skaits sagaida ko vairāk no politiķiem, nekā tikai spēju dalīties labumos. Viņi grib godīgus konservatīvos, īstus kristīgo vērtību pārstāvjus, drosmīgus liberāļus, patiesus vides un lauku dzīves aizstāvjus, cienījamus nacionālo vērtību sargus. Viņi grib atbildīgus politiķus, kas ieklausās vēlētājos. Viņi ir gatavi aktīvāk piedalīties valsts dzīvē un likt sevi uzklausīt. Jo aktīvāka būs sabiedrība, jo atbildīgāki būs politiķi, jo labāk mēs visi dzīvosim, tai skaitā arī pensionāri. Labā ziņa ir tāda, ka aizvien vairāk cilvēku to saprot.