Pauls Raudseps: Pavērsiena punkts
Protams, aizgājušās nedēļas budžeta griešanas drāmā var atrast daudz, ko kritizēt, un arī par to šajās slejās ir rakstīts un turpmāk tiks rakstīts. Tomēr starp visām detaļām ir ļoti svarīgi nezaudēt izpratni par pašu svarīgāko — valdība ir izpildījusi savu uzdevumu un atradusi veidu, kā samazināt budžeta tēriņus, lai Latvija jau tuvākajā laikā varētu saņemt aizdevumu no starptautiskajiem donoriem. Ja kāds to jau būtu aizmirsis — nespēja pieņemt šo lēmumu būtu draudējusi ar daudz skarbākām sekām, nekā paredzēts šajos budžeta grozījumos: jau pēc Jāņiem valsts kasē sāktu pietrūkt naudas kārtējiem maksājumiem, un reālais budžeta samazinājums būtu nevis šobrīd tik sāpīgie 500 miljoni, bet gan 1,2 miljardi latu. Turklāt, lai ieliktu kontekstā vienu no visasāk apstrīdētajiem griezieniem, jāatgādina, ka pēc šiem grozījumiem caurmēra pensija samazināsies no Ls 172 mēnesī līdz Ls 155, tātad līdz līmenim, kurā pensijas bija pirms kādiem deviņiem mēnešiem, 2008.gada rudenī, turklāt tas notiek laikā, kad gan siltuma, gan pārtikas cenas nozīmīgi samazinās. Budžeta grozījumu nepieņemšanas gadījumā pensiju samazinājums būtu ievērojami lielāks.
Tagad atliek Saeimai nobalsot par šiem grozījumiem pēc iespējas drīz, lai nevarētu kārtējo reizi uzvirmot bažas par Latvijas gatavību izpildīt vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju.
Taču ir arī skaidrs, ka šā aizdevuma saņemšana būs tikai glābšanas riņķis, kas Latvijai tiks pamests, lai mēs nenoslīktu. Mums vēl ir jātiek krastā, un priekšā ir liels darbs valsts pārvaldes sakārtošanā un tautsaimniecības attīstīšanā, sevišķi eksportspējas veicināšanā. Tāpēc ir jo svarīgāk nepalaist šo mirkli garām un rīkoties, lai vienošanās par budžetu kļūtu par pavērsiena punktu gan Latvijas ekonomiskās politikas veidošanā, gan demokrātijas attīstībā.
Pirmkārt, par ekonomiku. Nostādīta izvēles priekšā — vai samazināsim pensijas, lai nebūtu jāceļ nodokļi, vai arī celsim nodokļus, lai pasargātu pensijas, proti, vai uzsvaru liksim uz ekonomisko izaugsmi vai arī uz absolūtu sociālās sfēras pasargāšanu, — valdība kopā ar sociālajiem partneriem (Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības palātu, Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Pensionāru federāciju) tomēr izvēlējās par labu izaugsmei. Gan valdību veidojošo partiju politiķi, kuri nevar nedomāt par to, kā viņu rīcību novērtēs vairāk nekā 500 000 vēlētāju — pensionāri, gan arodbiedrību un pat pensionāru federācijas vadība parakstīja dokumentu, kurš paredz pensiju samazinājumu par 10% un kurš neietver ceturtdien Finanšu ministrijas ierosināto PVN paaugstinājumu un progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu. Pretstatā daudziem līdz šim ģenerētajiem valsts attīstības plāniem un redzējumiem, kuri bieži vien līdzinājās skaistiem vēlmju sarakstiem bez jebkādas sasaistes ar valstij pieejamo līdzekļu apjomu vai politiķu gatavību tos realizēt, šī konkrētos budžeta skaitļos ietvertā valdības un sociālo partneru izvēle jau daudz skaidrāk pasaka, kas mums ir svarīgs. Tā ir tapusi situācijā, kad reāli jāizlemj, no kā atteikties, nevis kādā izbraukuma seminārā, kurā visas labas lietas šķiet iespējamas un vienīgais ierobežojums ir dalībnieku fantāzijas trūkums.
Otrkārt, šīs vienošanās sasniegšana ar ļoti nozīmīgu sociālo partneru līdzdalību paver durvis būtiskiem uzlabojumiem Latvijas demokrātijas kvalitātē. Nedēļas sākumā valdības politiķi atradās vieni paši aci pret aci ar valsts bankrotu. Bez palīdzības viņi ar šo izaicinājumu nebūtu varējuši tikt galā. Pateicoties Valsts prezidenta Valda Zatlera aktīvajai darbībai gan nedēļas sākumā, gan ceturtdienas valdības sēdes laikā, tika atrasts veids, kā lemšanā par tālāko rīcību iesaistīt sabiedrības pārstāvjus. Viņi ne tikai palīdzēja uziet pareizo ceļu, bet arī ieteica risinājumus konkrētām problēmām, turklāt ar savu līdzdalību leģitimēja Ministru kabineta pieņemtos lēmumus. Šīs vairs nebija kaut kur Puzes purvos vai Mākoņu miglās pītas shēmas vai aiz slēgtām durvīm pieņemti pārsteigumu lēmumi. Smagi, pat mokoši, tomēr beigās kopīgi pieņemti kompromisi ir viens no īstas demokrātijas stūrakmeņiem. Protams, šāda līdzdalība vairs nedrīkst notikt šturmēšanas režīmā, sabiedrība lēmumu pieņemšanā ir jāiesaista laikus, un diskusijām ir jābūt sagatavotām un organizētām. Tomēr, kā pareizi norāda uzņēmēju organizācijas, tieši sabiedrības līdzdalība ir jāliek pamatā turpmākajam darbam pie valsts strukturālajām reformām un 2010.gada budžeta izstrādes. Vēl vairāk — tā ir jāpaplašina uz citām valdības un Saeimas darba jomām, lai mūsu vēlētie deputāti un ministri beidzot pārtaptu no savdabīgas "varas" par īstiem sabiedrības pārstāvjiem.
Jau par mantru kļuvis teiciens, ka krīze ir arī iespēja. Jācer, ka šajā vienā no tumšākajiem Latvijas ekonomikas krīzes brīžiem mēs tomēr būsim ne tikai atraduši iespēju izdzīvot, bet arī likuši pamatus savas ekonomiskās un politiskās dzīves nozīmīgam uzlabojumam nākotnē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.