Pauls Raudseps: Sīkstais brīnums

Tomēr, domājot par 90 gadiem kopš 1918.gada 18.novembra un varbūt pat paskatoties vēl tālāk pagātnē uz tautas atmodu, kad latvieši pirmo reizi sāka apzināties sevi kā politisku kopienu ar politiskām prasībām, ir jāatzīst, ka neatkarīga Latvijas valsts daudz biežāk ir bijusi sapnis nekā īstenība. Atkal un atkal bija jānotiek politiskajiem brīnumiem, lai mēs šajās dienās varētu svinēt 18.novembri ar sajūtu, ka Latvijas neatkarība ir kaut kas normāls un ierasts. Pirmais brīnums ir tas, ka latvieši vispār nonāca līdz apziņai, ka viņi grib savu neatkarīgu valsti. Ja pirms 150 gadiem, tautas atmodas sākumā, kāds ārzemju vērotājs būtu vērtējis latviešu izredzes izveidot savu valsti, diezin vai viņš uzskatītu, ka tas vispār ir iespējams. Tajā laikā latviešiem Latvijas teritorijā nepiederēja tikpat kā nekas — ne zemes, ne mājas, ne uzņēmumi. Labi ja simt latviešu bija jebkad apmeklējuši augstskolu, un tie, kuri beidza universitāti, gandrīz visi pārtautojās un aizmirsa par savu latvisko pagātni. Grāmatu skaits, kas katru gadu iznāca latviešu valodā, bija ap trim desmitiem, un Rīgā vēl nekad nebija uzvesta luga latviešu valodā. Pagāja tikai sešdesmit gadu, un latviešiem jau bija sava vidusšķira gan pilsētās, gan laukos; pietiekami daudz augsta līmeņa zinātnieku, lai 1919.gadā dibinātu savu universitāti; un kultūras dzīve, kas aptvēra visas tās jomas un žanrus, kurus piekopa daudz vecākas Eiropas kultūras. Sešdesmit gadu laikā praktiski no nekā, cīnoties ar vietējās vācu aristokrātijas un Krievijas cara birokrātijas pretestību, bija radīti priekšnoteikumi, lai latvieši izveidotu savu valsti. Starptautiskos apstākļus, kas ļāva Latvijai panākt neatkarību, radīja Pirmais pasaules karš. Tomēr vēl 1918.gada pavasarī, pusgadu pirms kara beigām un neatkarības pasludināšanas varēja likties, ka patiesi neatkarīgas Latvijas pasludināšana būtu neiespējama. Vācijas izredzes uzvarēt karā šķita ļoti labas. Tā kontrolēja visu Latvijas teritoriju un plānoja pasludināt Latvijā un Igaunijā vācu aristokrātijas pārvaldītu hercogisti, uz kuru pārceltos tūkstošiem vācu kolonistu, lai ieņemtu bēgļu gaitās devušos latviešu vietas. Tomēr pēc ASV iesaistīšanās karā 1918.gada 11.novembrī Vācija bija spiesta padoties. Nedēļu vēlāk, 18.novembrī, Nacionālajā teātrī pulcējās gandrīz visi svarīgākie demokrātiju aizstāvošie Latvijas politiķi, lai pasludinātu neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku. Bet cik bija tādu, kuri tiešām ticēja, ka viņiem ir nopietnas izredzes panākt šīs valsts nostiprināšanu? Valsts veidotājiem nebija ne naudas, ne ieroču, ne karavīru. Jau dažas nedēļas pēc Vācijas sagrāves Latvijā no austrumiem sāka ienākt komunistiskās Krievijas karaspēks, kurš ātri vien okupēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot pašu tālāko dienvidrietumu stūrīti ap Liepāju. Tur viņiem pretim stājās tobrīd nelielie latviešu spēki un raiba vāciešu karavīru kompānija, kura cīnījās ne jau par 18.novembra Latviju, bet vēl aizvien cerēja uz zemi un varu sev. 1919.gada aprīlī šie vācieši padzina Latvijas Pagaidu valdības ministrus no Liepājas. Viņi meklēja patvērumu uz kuģa Saratov Liepājas ostā. Šķita, ka no 18.novembra ideāliem palicis pāri tikai viens viļņu mētāts tvaikonis. Taču atkal notika brīnums. Padomju spēku izvērstais terors un centieni ieviest komunismu lika pat daudziem no tiem, kuri sākumā bija ticējuši viņu solījumiem par gaišāku dzīvi, no šis valdības novērsties. Aizvien vairāk latviešu iesaistījās nacionālajos bruņotajos spēkos, kas jaunās valsts vārdā guva uzvaras gan Jāņos pie Cēsīm, gan novembrī pie Daugavas. Divpadsmit mēnešos pretspēki vairākkārt bija iecerēto Latvijas valsti gandrīz iznīcinājuši, tomēr katru reizi tā spēja atgūties un pieņemties spēkā. Nākamie divdesmit gadi pagāja, šo valsti stiprinot un attīstot. Tas ir darbs, kurā reti notiek brīnumi, bet kurā daudz kas ir atkarīgs no atbildīgiem ikdienas pūliņiem. Bija sasniegumi, bija kļūdas, tomēr neatkarīgas Latvijas ideja nostiprinājās. Tad nāca 1940.gads. Sagatavotība bija pārak maza, pārspēks pārāk liels, un sākās piecdesmit gadu garais okupācijas murgs. Tomēr neatkarīgās Latvijas ideja palika, lai gan atkal varēja šķist, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Vēl tieši pēc Otrā pasaules kara daudzi cerēja, ka tuvākajā nākotnē izcelsies karš starp ASV un PSRS, kura rezultātā tiks atbrīvota Latvija. Taču pēc tam, kad Padomju Savienība uzbūvēja atombumbu, bija skaidrs, ka ar ieročiem Latviju atbrīvot nevarēs. Tieši otrādi — bruņots konflikts mūsu zemi iznīcinātu. Bet tad notika trešais brīnums — PSRS relatīvi mierīgais sabrukums. Valsts, kura gadu desmitus bija biedējusi brīvo pasauli, izrādījās iekšēji tik sapuvusi, ka nespēja izturēt pat tās ierobežotās reformas, kuras astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka Mihails Gorbačovs. Un atkal, sajutuši iespēju, latvieši kopā ar saviem likteņa brāļiem igauņiem un lietuviešiem sniedzās pēc brīvības. 1989.gada 23.augustā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Tautas frontes noorganizēja, iespējams, lielāko un iespaidīgāko nevardarbīgās pretošanās akciju pasaules vēsturē, kad simtiem tūkstoši sadevās rokās no Tallinas cauri Rīgai līdz Viļņai, lai apliecinātu savu gribu atjaunot neatkarību. 1990.gada 4.maijā jaunievēlētā Latvijas Augstākā padome ietērpa šo apņēmību valststiesiskā deklarācijā, bet 1991.gada janvārī Latvijas iedzīvotāji barikāžu dienās atkal pierādīja, ka ir gatavi aizstāvēt Rīgu. Un trimdas ilgi sargātā okupācijas neatzīšanas politika neļāva rietumu valstīm mūsu prasības vienkārši ignorēt. Tomēr Padomju Savienības reakcionārie spēki nebija padevušies, un 1991.gada 19.augustā tie sarīkoja apvērsumu — puču —, cerot apspiest Latvijas un citu Padomju Savienībā iekļauto republiku neatkarības centienus. Viņu pusē bija gan bruņotie spēki, gan VDK, un likās, ka nekas viņiem nespēs stāties pretim. Omonieši jau trenca aizstāvju saujiņu prom no parlamentu sargājošā mūra, kad Augstākā Padome nobalsoja, ka tiek pārtraukts 4.maijā pasludinātais pārejas periods un "Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Tas bija domāts kā pēdējais simboliskais pretošanās žests, bet, kā par brīnumu, omonieši nevis ieņēma Augstāko padomi, bet gan pēkšņi atkāpās. Nedaudz vēlāk Rīgā kļuva zināms, ka pučs bija izgāzies. Latvijas deputātu "skaistā aiziešana" — pilnīgas neatkarības deklarēšana — kā pasakā vai Holivudas filmā bija pārvērtusies par jaunu sākumu. Arī pēc 21.augusta veiksmes stāsts turpinājās. Krievijas armija atstāja Latviju. Nenotika ārvalstu vērotāju pareģotie asiņainie etniskie konflikti, un daudzi padomju laiku iebraucēji iemācījās latviešu valodu. Un, kas no 1991.gada skatoties varbūt liktos pats pārsteidzošākais, — Latvija 2004.gadā iestājās Eiropas Savienībā un NATO, kas ir ne tikai divi ekskluzīvākie valstu klubi pasaulē, bet kuri dod Latvijai tādas drošības garantijas un attīstības iespējas, par kurām daudzas citas pasaules valstis var tikai sapņot, un kādas Latvijai līdz tam laikam nebija pieejamas. Apaļas jubilejas ir iespēja pacelties pāri ikdienai, paraudzīties uz kopainu un izjust pateicību par visu to labo, kas mums ir dots. Neviena valsts nekad nav pati pilnība. Vienmēr ir jāstrādā, lai mazinātu no pagātnes mantotās netaisnības un trūkumus, vienmēr radīsies jauni izaicinājumi un krīzes. Tomēr mūsu vēstures līdzšinējās veiksmes rada pārliecību, ka arī nākotnē Latvijas spēs pārvarēt grūtības un turpināt savu attīstību. Kā tā? Vai tad šie likteņa pavērsieni neliecina par to, ka Latvijai vairākkārt ir vienkārši palaimējies? Nē. Veiksme nāk tiem, kuri ir sagatavoti to pieņemt. Ir cilvēki un tautas, kuras nespēj savas izdevības izmantot, pat ja tās iekrīt klēpī. Latvieši atkal un atkal ir sniegušies pēc iespējām, kuras no malas vispār nebija pamanāmas. Veiksme pie mums nav atnākusi nejauši. Mēs to esam spējuši īstajā brīdī notvert un pat pēc zaudējumiem un nelaimēm atkal sagaidīt to brīdi, kad paveras iespēja virzīties uz priekšu. Šis sīkstums un katrā paaudzē atdzimstošā pārliecība, ka mums tomēr ir nepieciešama sava neatkarīga valsts, liek ar cerībām gaidīt ne tikai Latvijas simto, bet arī visas sekojošās apaļās jubilejas.