Ir saprotami abu ministru centieni atbildēt uz Dombrovska pārmetumiem. Ne vienam, ne otram vietas jaunajā valdībā acīmredzot nebūs, turklāt Godmanim, kura partijas īpašnieks Šlesers gatavojas iegāzēt Rīgas domē, ir jādara viss, lai pasargātu LPP/LC no pārmetumiem par gaidāmajiem, neizbēgami sūrajiem lēmumiem, kuri jaunajai valdībai būs jāpieņem budžeta glābšanai un starptautiskās palīdzības nodrošināšanai. Varētu piekrist Godmanim un Slakterim, ka situācija šodien nav tik dramatiskā, kāda tā bija novembrī, kad bija jāpārņem Parex, miljoniem latu plūda ārā no Latvijas bankām un valdībai nebija nekādas skaidrības, vai varēs nodrošināt algu izmaksu pat pēc mēneša. Tobrīd tieši Godmanis izdarīja milzīgu darbu, lai novērstu finanšu sistēmas pilnīgu sabrukumu. Tikai eksistenciāla krīze spēja panākt, lai tagad jau aizejošā koalīcija beidzot spertu sāpīgus, toties nepieciešamus soļus.
Tomēr viena negulēta nakts pēkšņi nepārvērta šo koalīciju un tās deputātus par politiski spēcīgāko parlamentu Eiropā. Dzīvei atgriežoties pat drusciņ normālākā gultnē, ir atgriezušies arī visi vecie netikumi. Pēc vienošanās panākšanas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju valdība nav spējusi mērķtiecīgi strādāt ne uzņēmēju atbalsta straujai nodrošināšanai, nedz būtiski pavirzīt uz priekšu budžeta grozījumus, kurus ar SVF parakstītajā memorandā tā bija apņēmusies iesniegt Saeimā līdz 31.martam. Zatlers, atsaucoties uz "starptautiskajiem ekspertiem", jau pagājušā nedēļā kritizēja Finanšu ministrijas vājo varēšanu, un droši vien tā nav sagadīšanās, ka viņš to darīja pēc tikšanās ar SVF pārstāvjiem. Tagad Godmanis un Slakteris prognozē, ka grozījumus parlaments varētu skatīt tikai kaut kad pēc Lieldienām, tātad aprīļa otrajā pusē. Viņi atsaucas uz kādu miglainu vienošanos ar SVF, ka šajā jautājumā varētu būt atkāpes. Grūti to saprast citādi kā apzinātu putrošanu, jo Latvijai nav jāprasa no SVF atļauja, lai neizdarītu to, ko tā ir solījusi memorandā. Vienkārši nekāda papildu naudu mums netiks pārskaitīta, kamēr šie solījumi nav izpildīti. Negribam naudu — varam budžeta grozījumus iesniegt kaut vai oktobrī.
Turklāt ne Godmanis, ne Slakteris neapstrīd būtiskāko Dombrovska nosaukto skaitli: 700 miljoni latu, kas vēl būs jāatrod budžetā, lai aizvien sliktākajā ekonomiskajā situācijā mēs varētu iekļauties SVF programmas noteiktajā deficītā. Jājautā, vai Godmanis nāktu klajā ar savu pirmdien piedāvāto risinājumu — samazināt tēriņus par 474 miljoniem latu un vienlaikus runāt ar SVF par budžeta deficīta griestu paaugstināšanu —, ja viņam pašam tas būtu jārealizē?
Līdz šim nekas neliecina, ka SVF būtu gatavs piekāpties būtiskajā jautājumā par deficītu. Tieši otrādi — Ukraina jau vairāk nekā mēnesi nav saņēmusi naudas pārskaitījumu no SVF tāpēc, ka nav spējusi sastādīt fondam solīto bezdeficīta budžetu. Latvija jau ir saņēmusi trešo lielāko SVF organizēto aizdevumu fonda vēsturē (vērtējot kā procentu no iekšzemes kopprodukta), un svētdienas Eiropas Savienības neoficiālā valsts vadītāju tikšanās liecināja, ka Rietumeiropas valstis nav gatavas ar grūtībās nonākušajām jaunajām dalībvalstīm sevišķi auklēties. Ļoti iespējams, ka šī atturība pašām vecajām dalībvalstīm ar laiku smagi atspēlēsies, tomēr tas mums maz ko dod, jo budžeta caurums ir jāaizpilda tagad, nevis tad, kad mūsu glābēji būs apzinājušies savu pienākumu mums iedot vēl vairāk naudas vai uz atvieglotiem noteikumiem uzņemt eirozonā.
Turklāt laiks negaida. Pagājušajā nedēļā pirmo reizi kopš memoranda parakstīšanas ar SVF Latvijas Bankai bija jāveic valūtas intervence, lai noturētu lata kursu. Intervences apjoms — 40 miljoni eiro — nebija ne tuvu tik liels, kā lielās panikas laikā novembrī un decembra sākumā, kad LB bija spiesta pirkt simt un divsimt miljonu eiro nedēļā, tomēr tas nav arī mazs. Ja atkal sāk rasties šaubas par Latvijas spēju izpildīt pretkrīzes programmu, ātri vien no "labākās finanšu situācijas pēdējo mēnešu laikā" varam atgriezties novembra tumšākajās dienās.
Tāpēc mulsina pirmdien Jaunā laika izplatītais paziņojums, ka līdz ceturtdienai sarunas par jauno valdību notiks tikai ar Saskaņas centru, par kuru jau tagad it kā ir skaidrs, ka tas valdībā nebūs. Lielbritānijas premjerministrs Hērolds Vilsons reiz teica, ka politikā nedēļa ir ļoti ilgs laiks. Finanšu tirgos pat stunda var būt simt miljonu vērta. Šis nav īstais brīdis atslābt — pēc iespējas ātri ir jābūt skaidram, kuras partijas veidos valdību un kas būs jaunās valdības sastāvs, lai varētu pēc tam vienoties par programmu un saņemt uzticības balsojumu Saeimā.