Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) ir parakstījis priekšlikumu grozīt preses likumu un aizliegt medijos pārpublicēt kriminālprocesa materiālus līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim. Mērķis ir skaidrs — novērst jaunas Jūrmalgeitas. Ja šāds likums būtu bijis spēkā pirms trim gadiem, Latvijas sabiedrība droši vien nekad nebūtu uzzinājusi, ne kā Ainārs Šlesers cenšas izkārtot sava partijas biedra ievēlēšanu Jūrmalas mēra amatā, ne kā domnieks Ilmārs Ančāns "paņēma un uzmeta", ne kā Andris Šķēle pēc tam lika balsot par "lielāko kretīnu". Nedz arī kā ministra Bērziņa biedrs iekš tēvzemes, brīvības un neatkarības Eižens Cepurnieks neveiksmīgi centās sazināties ar citu nacionālpatriotu — Batjku, tobiš, Jāni Straumi. Sabiedrība nebūtu ieguvusi ļoti svarīgu informāciju par to, kā Latvijā sabiedrības vārdā tiek taisīta politika, kā mūsu vēlētie "pārstāvji" mūs faktiski pārstāv. Toties dažam labam kungam būtu ietaupīts viens otrs neērts mirklis. Taču arī nākotnē viņus droši vien gaida lielākas vai mazākas neērtības. Pirmdien tiesa sāks izskatīt lietu, kurā Ventspils mērs Aivars Lembergs apsūdzēts kukuļņemšanā un noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā. No presē jau publicētajiem materiāliem par šo lietu var gūt ieskatu Zaļo un Zemnieku savienības centienos panākt Lemberga protežētās Zaigas Vrubļevskas iecelšanu Satversmes tiesā, un jāatceras, ka prokuratūra turpina izmeklēt citas ar Lembergu saistītas lietas, tai skaitā par viņa tā saucamajiem politiķiem — stipendiātiem. Lēnām caur tiesu virzās arī digitālgeita, no kuras tīmekļiem nespēj atkratīties Andris Šķēle. Gan Šlesers, gan Šķēle, gan citi, kuri parādījās Jūrmalgeitas izmeklēšanas materiālos, konsekventi ir centušies radīt maldīgu iespaidu, ka tos nedrīkstēja publicēt, tāpēc jāpasvītro, ka gan Jūrmalgeitas, gan Lemberga lietas materiālu publicēšana nepārkāpa nevienu likumu. Šo lietu izmeklēšana tajā brīdī jau bija izbeigta un lietas materiāli nosūtīti apsūdzētajiem un cietušajiem. Ja kāds no viņiem izvēlējās tos parādīt arī medijiem, tā bija viņa brīva izvēle. Jebkurā gadījumā šie materiāli būtu varējuši parādīties arī tiesas sēdē. Bet, ja stātos spēkā Bērziņa bīdītie likuma grozījumi, pat atklātā tiesas sēdē izskanējušu informāciju nedrīkstētu iekļaut avīžrakstā vai TV ziņu sižetā līdz sprieduma pieņemšanai pēdējā pārsūdzības instancē, jo tā būtu izmeklēšanas materiālu pārpublicēšana. To, cik lielā mērā šos grozījumus virza nevis vēlme nodrošināt apsūdzēto tiesības uz taisnīgu tiesu, bet gan nepatika pret atklātumu un vārda brīvību, apliecina Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktores Indras Gratkovskas atbildes uz Dienas jautājumiem par šiem grozījumiem. Sākumā viņa pat nevarēja skaidri atbildēt uz ļoti loģisko jautājumu: kā šādi grozījumi ietekmētu tiesu sēžu atspoguļojumu? Pagāja laiks, un radās skaidrojums: drīkst pārstāstīt izmeklēšanas materiālus, bet ne "brutāli nocitēt". Skaidrs — drīkst rakstīt to, kas neizraisa rezonansi. Taču "batjka" vai "lielākie kretīni"? Ļoti "brutāli" citāti. Sāpīgi. Par tiem nerakstīt. Ja nu tomēr mēs vēl nesaprotam, kā nodalīt "pārstāstu" no "maiga citāta" vai no "brutāla citāta"? Būtu interesanti redzēt, kā TM rakstiski formulē šīs niansētās atšķirības, taču diezin vai mēs to sagaidīsim. Šādu izplūdušu formulējumu mērķis ir radīt neskaidrību, kura ļauj voluntāri sodīt pēc pašu sodītāju ieskatiem un liek žurnālistam pašam sevi cenzēt, baidoties, ka kādam kāds izmeklēšanas materiālos fiksētais vai tiesā pateikts vārds varētu likties pārāk "brutāls". Ja kādam vēl nav skaidrs grozījumu ne tik slēptais mērķis, Gratkovska vēl nosodoši norāda, ka šīs publikācijas parādoties, "lai radītu viedokli par kaut ko". Tātad augsta Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas amatpersona uzskata, ka nedrīkst publicēt patiesus faktus, jo tie varētu radīt kādu viņai nepatīkamu viedokli. Tā ir nevis tiesiska nostāja, kas nosaka skaidrus kritērijus un visiem saprotamus noteikumus, bet gan cenzora dubultspēle, kurā iespējas izteikties tiek vērtētas pēc tā, vai rakstītais vai raidītais gadījumā neaizskar šīs zemes varenos. Attiecības starp valsts varu un medijiem nekur pasaulē nav gludas, tomēr mēs varam justies gandarīti, ka teju visu atjaunotās neatkarības laiku Latvijā ir pastāvējusi dzīva, daudzveidīga mediju telpa un ka žurnālisti ir spējuši pildīt savu "sargsuņa" lomu, informējot sabiedrību par politiķu un valsts iestāžu izdarībām. Par nelaimi, kopš 2006.gada Saeimas vēlēšanām, pēc kurām nāca pie varas esošā valdības koalīcija, aizvien vairāk izpaužas valsts varas tieksme drupināt šo demokrātijas stūrakmeni. Ir noklausītas žurnālistu sarunas, mērķtiecīgi nivelēta sabiedriskās televīzijas ziņu dienesta spēja strādāt sabiedrības interesēs, cenzēts Krievijas autoritāram režīmam netīkams raidījums, ekonomikas pasniedzējam un popmūziķim uzsūtīta drošības policija par izteikšanos par Latvijas finanšu sistēmu. Tagad tieslietu ministrs grib ierobežot mūsu tiesības uzzināt par politiķu iespējamo saistību ar kriminālnoziegumiem. Cik tālu šī visu laiku nepopulārākā koalīcija būs gatava iet, lai saglabātu varu un pasargātu sev svarīgus cilvēkus? Mums jau ir politiska krīze un ekonomiska krīze. Vai tām piebiedrosies demokrātijas krīze?
Pauls Raudseps: Stūrakmeņa drupināšana
Paplašināt koalīciju nevar, jo valstī ir ekonomiskā krīze. Samazināt ministriju skaitu nevar, jo valstī ir ekonomiskā krīze. Taču ierobežot vārda brīvību un sabiedrības tiesības uzzināt svarīgu informāciju var. Jo ir apdraudēta ietekmīgu cilvēku labsajūta, un pretstatā ekonomiskajai šo krīzi viņi izjūt uz savas ādas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.