Tur lidoja zosis.
Vīrietis stāvēja ilgi. Viņš ar skatienu sagaidīju četrus kāšus. Un tikai tad atgriezās pie iesāktā dienas grafika. Ceļš uz darbu bija tāds pats kā vienmēr. Tāpat kā vakar, aizvakar un vienmēr šķietami asinskārs suns pēkšņi triecās pret drāšu žogu, kad tam tuvojās divas skrējējas. Kā vienmēr, viena bija garāka par otru, turklāt garākajai, kā vienmēr, biksēm bija caurs ceļgals.
Viss bija kā vienmēr, taču kaut kas pilnīgi noteikti bija mainījies. Ar zosu atlidošanu. Iespējams, tā bija vīrieša seja, viņa acis, taču viņam pašam par to nebija ne jausmas, jo savu seju viņš neredzēja. Bet vienīgie tuvumā esošie cilvēki - divas skrējējas - viņam to, visticamāk, nepateiks.
Un nepateica. Es zinu, jo tā - ar cauro ceļgalu - biju es. Bikses es saplēsu oktobrī, kad zosis lidoja prom. Skrēju, skatoties debesīs.
Es tam cilvēkam neko nepaspēju pateikt par viņa skaisto seju, jo tā izmainījās. Pirms mēs satikāmies, no Zolitūdes atskanēja bises šāvieni.
Iespējams, tas paliktu vien dažu cilvēku un dažu zosu privātais pārdzīvojums agrā rītā šonedēļ. Taču vakarā televīzijā rādīja divus gulbjus. Vidrižu pagastā tos nošāva divi iereibuši vīrieši. Ornitologs Dmitrijs Boiko skaidroja: lai arī gulbji nav aizsargājami putni, tos nedrīkst ļaunprātīgi nogalināt.