Pēdējai cīņai par tukšajām pudelēm vēl neredz galu

VidM sākotnēji pauda stingru apņemšanos ar 2010.gadu Latvijā reizē ieviest depozītu plastmasas, skārda un stikla pudelēm, taču konferencē ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Jirgens izteicās, ka jāatbild uz jautājumu "depozīta sistēma — jā vai nē un kādā veidā". Turklāt jau oktobra sākumā VidM solīja prezentēt depozīta sistēmas ieviešanas ekonomisko pamatojumu, taču tagad šis darbs ticis pie miglaināka nosaukuma — iespējamā depozīta sistēmas modeļa izvērtējums — un termiņš, kad tas būšot gatavs, atkal pabīdījies par mēnesi uz priekšu. Dzērienu ražotāji to uztvēra kā signālu, ka ministrija varētu piekrist dzērienu ražotāju aicinājumam depozītu sākumā attiecināt tikai uz stikla pudelēm, kuras ražotāji ir finansiāli ieinteresēti atgūt — jaunas pudeles ražošana izmaksā vairāk nekā attīrīta, nodota pudele. "Citu iepakojuma veidu savākšanai jāizmanto jau esošā šķiroto atkritumu konteineru sistēma. Šis arī izmaksu ziņā ir izdevīgākais veids gan ražotājam, gan patērētājam," uzsver Aldara valdes priekšsēdētāja Ināra Šure. M.Jirgens gan atgādina, ka, sākot ar 2007.gadu, Latvija par 5—10% nepilda ES izvirzītās prasības par izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādē atkārtoti lietojamo materiālu, tādēļ "nevaram apstāties pie esošā". Lai arī vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) iepriekš kā depozīta sistēmas ieviešanas mērķi minēja centienus samazināt piesārņojumu mežos, M.Jirgens šo argumentu minēja tikai kā ceturto, vispirms atgādinot par Latvijas saistībām pret ES, kā arī "piesārņojuma atbildības principu" — par pudeļu savākšanu maksā uzņēmums, kurš tās lieto savas produkcijas iepakošanai. Trešais iemesls — pēdējo divu gadu laikā piecas līdz septiņas reizes palielināts dabas resursu nodoklis stiklam, plastmasai un skārdam, taču pārtikas ražotāji nelabprāt pāriet uz videi draudzīgāku papīru, kartonu un bioplastmasu, kuriem nodokli arī nākamgad plānots saglabāt šā gada līmenī. Kritiskus vārdus depozīta sistēmai velta Felikss Pintgens, kurš prezentēja pētījumu par depozīta sistēmu Vācijā. "Pēc depozīta sistēmas ieviešanas Vācijā 2003.gadā redzams, ka mēs savācam aizvien mazāk izlietoto pudeļu visās kategorijās," viņš uzsvēra, precizējot, ka dramatiskākā situācija izveidojusies ar minerālūdens pudeļu nodošanu — ja pirms pieciem gadiem savākti 72% pudeļu, tad 2006.gadā — vien 45%. F.Pintgens uzsvēra, ka līdz šim nav sasniegts neviens no depozīta sistēmas ieviešanas mērķiem — palielināt atkārtoti pildāmu pudeļu skaitu un atkārtoti lietojamā materiālā pārstrādātu PET un skārda bundžu apjomu, kā arī nav mazinājies mežu piesārņojums ar pudelēm. Konferencē daudz runāja par depozīta sistēmas dārdzību. Piemēram, Igaunijas depozīta sistēmu apkalpojošās bezpeļņas organizācijas Eesti Pandipakend bijušais vadītājs Raimonds Made norādīja, ka Igaunijā "industrija un patērētāji šajā sistēmā pērn investēja vairāk nekā ceturtdaļu miljarda Igaunijas kronu (12,6 miljonus latu), atgūstot aptuveni 8000 tonnas pudeļu, bet dalītās atkritumu vākšanas konteineros savākti 76 tūkstoši tonnu, tam tērējot vien 95 miljonus kronu (4,4 miljonus latu)". Pārrēķinot uz vienu tonnu savākto iepakojumu — depozīta sistēma Igaunijā prasa 27 reizes vairāk investīciju nekā atkritumu šķirošanas modelis. Viņaprāt, depozīta sistēma nemotivē cilvēku dzīvot draudzīgi, bet gan no atkritumiem izlasīt "vērtīgos" iepakojumus, par kuriem var iegūt depozītu, pārējos atkritumus nesašķirotus izmetot.